Šodien pirmo reizi pieredzēju to, ka sēžot kafeinīcā un strebjot savu zupu, pie blakus galdiņa sēdošās meitenes oficiantei paprasīja "to pašu, ko ēd meitene pie tā galdiņa", norādot uz mani.
Laikam ēdu garšīgi? Īsti par to pārliecības nav, jo drīzāk lasīju grāmatu, nekā pievērsos šķīvim.

Nākot atpakaļ uz darbu kāpnēs pirms manis gāja sasmaržojies vīrietis un joprojām jūtu viņa dvakas mākoni sev apkārt.
Bet atnākot uz savu kabinetu, ko dalu ar jautro kolēģi, atklāju, ka arī viņa aizgājusi pusdienās, bet mani sagaidīt atstājusi mūziku. Bet kādu mūziku! Manās ausīs maigi iekšā ritinās liriskais Placebo gabals "My Sweet Prince", ho ho ho.

Savā īsajā pastaigā nonācu pie secinājuma, ka tad, ja esi moderns jaunietis, ir daudz vieglāk mīlēt dzīvi. Tātad, ļautiņi! Sadosimies visi savās tuklajās rociņās un būsim moderni!