I
Reiz pār mūžam zaļo Krikurmorču kalnu, kas ir kā lielam kalnam pienākās - ar baltu virsotni - pārstāja spīdēt saule.
- Te nedaudz sīkāk pastāstīšu gan par sauli, gan par kalnu.
Kā jau teicu kalns, kuru apdzīvo mazie krikurmorči, ir mūžam zaļš. Ne jau vienkārši zaļš viņš ir, bet gan tik zaļš cik daudz mīlestības rit mazo krikurmorču dzīslās. Krikurmorči bija tik ļoti pieķērušies savam kalnam ka neviens nekad neaizceļoja prom un par tirdzniecību arī tur nevarēja būt runas, jo uz jebko, kas nav uzaudzēts kalnā, kalnieši bēra sāli un pēc tam zemi - sākumā dižkrikurmorči ļoti cieta no šādām padoto darbībām, jo tirgotāji pieprasīja atmaksu par sabojātajām precēm, bet beigās likās mierā - no soda naudām dzīvot vien nevar un tāpēc devās prom uz neatgriežanos. Ja jūs jautāsiet, ko es varu pastāstīt par dižkrokurmorčiem, tad man jūs jāapbēdina - neko daudz. Ir zināms, ka viņi nav dzimuši un auguši Krokurmorču kalnā un ir skaidrs ka viņiem ir nauda, bet viņi nav centušies ne reizi pārvērst savu padoto dzīvi. Kā paši krokurmorči izsakās - dižie viņus aizsargā pret tirgotājiem. Aizzmirsu pastāstīt par krokurmorču izskatu - mazi cilvēku ģints pārstāvji, ar tievām rociņām un kājiņām, lielām zaļām cepurēm un zaļiem pogājamiem mētelīšiem. Tā nu vīņi ložņā pa Krokurmorču atdotot savu lieko mīlestību tam.
Lielākā daļa likumu, kas jāievēro, ir saistīti ar sauli: katru dienu 17 ar pus reizi jāpamāj saulei ar cepuri, pirms ēdienreizes jāparāda saulei kas būs ēdams, jāsacer saules svētkos dzīema tai, utt. Sodu nebija - ne jau likumi ir, lai būtu sodi. Saule līdz šim atradās zilajās debēsīs bez neviena mākonīša, bet ja tajās parādījās kāds uzreiz mākoņvācēji savāca tos un pārtaisīja laimē un izdāvāja iedzīvotājiem. Sauli visi mīlēja, gan ās spožūmu, gan ēnas kuras radās jo saule necīnījās ar tiem kas tai stājās ceļā.
Tā visi bija dzīvojuši līdz šim Krokurmorčā - līdz pazuda saule.
Radās apjukums - izveicīgākie krokurmorči izraka alas un paslēpās tajās, bet pārējie klīda par tumšo kalnu kā negudri. Ko darījā dižie? Arī bija neizpratnē, bet tomēr saprata ka krokurmorči ir zaudējuši visu kas tiem bija - prieku - un centās kaut ko glābt- atrast jaunu prieku. Bija japaiet daudziem gadiem līdz problēmai tika atrasts risinājums. To neapjaušotti, ka viņš palīdz atrisināt krokurmorču nelaimi, izdomāja kāds iemaldījies stāstu stāstnieks.
Kā tas notika? Reiz vēlā vakar stundā zaļā kalna pakājē iekūra uguni, lai atpūstos un nosnaustos. Ieraudzījuši svēto dzelteno gaismu un sajutuši siltumu krokurmorči salasījās apkārt ceļiniekam un sajutušies priecīgi no ugnus veiklākie krokurmorči nospēlēja savas sacerētās saules dziesmas, paslēpušies zem savām cepurēm citi skaļi sauca cits caur citu mūzikas ritmā priecīgus saucienus ceļinieka pārnēsajamai saulei. Pēc tam par pateicību ceļinieks izstāstīja stāstu, kuru krokurmorči izbāzuši savas ausis no cepurapakšas rūpīgi klausījās, stāsts bija par saules akmeņiem.
Nākamajā rītā kad jau ceļinieks bija prom krokurmorči devās pie dižajiem jautāt, lai viņiem dot saules akmeņus. Dižie arī iedeva. Lielākas nedienas sākās kad kāds gudrinieks izdomāja izmantot tos kā naudu. Krokurmorči bija aizmirsuši saules nēesamību, bija ieguvuši kaut ko pēc kā tiekties, bet tomēr nebija ieguvuši prieku, un arī kalns lēnām kļūva nesmukāks un atbaidošāks... Pagāja gadi un izveicīgākie bija ieguvuši daudzus saules akmeņus, kurus viņi noglabāja pazemē, un traucās jaunu akmintiņu ieguvē. Tā būtu turpinājies ilgi, līdz tikai vienam krokurmorčim piederētu visi akmentiņi, ja vien ne kādā dienā dižie būtu sasaukuši visus krokurmorčus uz sarunu pie zaļā ozola zem melnajām debesīm. Viņi bija sapratuši kas ar sauli noticis - tā bija aiz dūmiem kas klāja debesis un balto kalna virsotni. Dižie izdeva likumu - saules vārdā visiem ķerties pie mākoņkēramajām mašīnām un saķert dūmus. Devās tikai izveicīkākie, kuriem nebija vajadzības censties iegūt saules akmentiņus.
Ilgi vīni ķēra līdz debesis bija gaišas un saule atkal spīdēja, un saķertos dūmus pārvērta priekā un izdāvāja visiem kas tos gribēja. Gribēja tie kam nebija vismaz 10 saules akmentiņu... Izveicīkākie redzot sauli atdeva visus saules akmentiņus to gribētājiem. Dižie un izveicīgākie korkurmarči redzot, ka saules parādīšanās nav mazinājusi pārējo krokurmarču tieksmi pēc akmentiņiem, izdeva likumu, lai saules vārdā aprok visus saules akmentiņus. Ak, to gan nevajadzēja darīt. Gan dižos, gan izveicīgos krokurmorčus nogalināja vai sakropļoja, viņiem atlika slēpties alās, vai arī mukt.
Tagad Krokurmorču kalns ir pazīstams kā bagātākais apgabals visā pasaulē, un tā iedzīvotāju acis kvēlo dūmu melnuma priekā.