Vakardiena bija nenormāli kruta. Tad, kad televizorā rāda filmas par Latīņamerikas ūdeņiem, parasti pa tiem tiek braukts ar tām divstāvīgajām laivām, no kurām ārā karājās ļaudis. Tāda laiva mums bija vakar, un mēs izbraukājāmies pa vietējām mangrovēm. Bildes es neprotu uzņemt, un laikam beidzot esmu sapratusi, kāpēc neprotu - tas tāpēc, ka man tajā laikā attiecīgais mirklis ir jāieslēdz sirdī, nevis kaut kādā stulbā bildē. Un vispār vienīgais cilvēks, kas māk nofotogrāfēt sajūtu, ir Elīna Kursīte, un mans uzvārds diemžēl nav Kursīte.
Braukājāmies pa to pļaņčku un laiku pa laikam piestājām, lai paņemtu pa kādam ūdens un sedimentu paraugam. Sedimenti (dubļi - red.piez.) mudžēja no dzīvības. Laivas operatori bija normāli džeki, jo viņiem bija pajāt, vai mums ir kaut kādas vestes un vai mēs mierīgi sēžam. Tāpēc drīzi vien arī mēs sākām kāpelēt augšā un lejā, un lielāko daļu brauciena vismaz es pavadīju uz laivas jumta, pārdomājot to, cik ļoti šis atgādina tos skatus no Rembo filmām, kur viņš brauc ar laivu pa kaut kādā čuhņu upēm.

Es Brazīlijā vēl ne reizi nebiju peldējusi, jo nebiju nopirkusi savu smuko peldkostīmu ar sirsniņām (iepriekšējais izjuka pa pikseļiem, jo bija piedzīvojis pārāk biežas un intensīvas saskares ar sālsūdeni Faro). Vakar pienāca īstais mirklis. Vienbrīd apstājāmies un laivas operators mūs informēja, ka te dziļums ir 10 metru. Mēs visi zinām, ko tas nozīmē - tas nozīmē, ka ir jālec no jumta ūdenī (pirms tam bijām redzējuši, kāpa šo upīti torčī viena haizivs spura, bet, tā kā esam biologi, mūs tas neuztrauca). Es, protams, mīzu, jo pēkšņi atskārtu, ka vispār nekad neesmu lekusi no paaugstinājuma ūdenī. Šis lidojums man ļoti patika, jo, pirmkārt, ļoti labi izskaloja degunu, otrkārt, man šķita, ka dziļums ir nevis 10, bet vismaz 100 metru, jo pēc lēciena grimu iekšā kādu pusstundu. Jutos kā paradīzē. Ārā izlīdu ar viegli asiņojošām kājām. Tā kā iemeslu tam nezināju, informēju pārējos, ka asiņošana - tā ir mana dzīve. Vienu reizi mēģināju pienācīgi ienirt, bet nolēmu šādi vairs neākstīties. Arī mans mīļais programmas vadītājs Luišs informēja, ka sen neesot redzējis tādu graciozitāti.

Pēdējais kulinārais pārdzīvojums, kas atstāja sekas vismaz uz mēnesi, bija pusdienas Alentežu (Portugāles pāķiskākais reģions) kopā ar māsu un mammu. No tā es ilgi nespēju attapties. Tagad ilgi nespēšu attapties no kaut kādas haizivtiņas sautējuma, ar ko mielojāmies pēcāk. Domāju, ka tādas garšas vispār ir noziegums pret cilvēci. Kad atgriezāmies, sirsnīgi pateicos dienas organizatoram par piedzīvoto, jo šī ir bijusi mana visbrazīliskākā diena, un ar Sņežonu devāmies iedzert vienu kaipirinju. Protams, beigās izdzērām četras. Šim skaitlim ir simbolsika nozīme, jo pēc četrām kaipirinjām portugāļu meitenes sāk vemt. Ko es? Es pēc 4 kaipirinjām saprotu, kā pareizi tās jāgatavo un esmu gatava Rīgas bāriem to iemācīt. Viss, man te ļoti sāk patikt.