Uzrakstīju garu penteri par to, kā ir reizes, kad es nezinu, kā es jūtos, tāpēc (it kā) jūtos tā, kā man šķiet, ka būtu jājūtas konkrētajā situācijā. Par to es ilgi un gari varētu skaidrot, jo, šķiet, tā ir viena no tām dimensijām, kurām nav nosaukuma. Un neesmu pārliecināta, ka tāds stāvoklis populācijā ir populārs (lol).
Par nosaukuma neesamību - tas, man liekas, ir līdzīgi kā ar to situācijas atmosfēru, kaut kāda konkrēta dzīves posma fīlingu, garšu, noskaņu. Zināt taču, ka ir reizēm tādi brīži, kur kaut kāda niecīga detaļa atsit visu no kāda konkrēta posma atpakaļ (smaržu+telpas+emociju+cilvēku+garšu kopā radīto vides izjūtu/uztveri), uz mirkli smadzenes sajūtas tieši tāpat kā toreiz. Un pēc tam paliek tāds izjūtas un laika afterglow; ja jūs zināt, kā to sauc, es būtu ļoti pateicīga, ja dalītos informācijā.

Bet my point is, ka šorīt es pavisam noteikti zinu kā jūtos - es jūtos ļoti labi, everything in its right place kā Radiohead, u meņa kak obično vsjo otļično.

OKTOBRIS!

pēc 1dienas rezultātiem apskatījos savu IQ, o-ou.
nepieciešami čiekuri.