Pirms kāda mēneša Faro ieradās Žoela vecāki, un, tā kā viņi bija izslavēti kā angliski nerubījoši ļaudis, man bija jāiemācās kaut kas franciski, jo tāda iespēja, ka es varētu ignorēt viņa vecāku ierašanos un vienkārši neuzpeldēt, nepastāvēja. Žoels, protams, man sniedza palīdzīgu roku franču valodas apguvē. Sevišķi svarīgi viņam šķita iemācīt man teikumu "Žoels vienmēr kavē", jo viņš zināja, ka tas man ir sāpīgs jautājums. Un par to, kas sāp, protams, ir jārunā. Es pati arī, protams, šo to iemācījos. Un, kad Ž gāja urķēt ogles, paziņoju viņa vecākiem to "Žoels vienmēr kavē" un ka tas man ir absolūti nepieņemami. Vēl nobrīnījos par to, ka viņi nobrīnījās, jo tas taču nevienam nav nekāds noslēpums. Šodien Ž atzinās, ka ir man sadirsis, un īstenībā teikums, ko viņš man iemācīja, bija: "Žoels vienmēr ir precīzi laikā." To uzzinot, es, protams, viņam metu ar pirmo, kas pagadījās pa rokai. Viņš pārāk daudz no tā necieta, jo, pirmkārt, tas, kas pagadījās pa rokai, bija maziņā angļu-portugāļu vārdnīca mīkstajos vākos, otrkārt, tā bija skaipa saruna, un tā kā iemešana saruna biedram pa purnu ir maksas pakalpojums, bet man nebija skaipa naudas, tad tā grāmatiņa viņam nemaz netrāpīja.