gulēju šorīt, Ziemassvētku rītā, līdz acīm segā, acis ciet un acīs modelēju dažādas situācijas: iztēlojos dažādas profesijas, izdomāju dažus apbūves projektus, dažus iedomātus dialogus ar neesošiem cilvēkiem - izdomātiem cilvēkiem, tad domāju par nāvi stipri daudz - par sajūtu, ka esmu aizkavējusies, ka mēdz gadīties - nu, tādas parastās domas par to, ka man šeit nav vietas un mazliet tāda kā neērta sajūta par to, ka neesmu laikā nokāpusi no skatuves vai sapratusi, ka tēja pie galda bija mājiens iet prom no ciemiem;
tad pievērsos jautājumam par to, kāpēc es domāju par nāvi - vai Japānai ir kāda loma šādā pavērsienā? vai tā ir tikai tāda pasvītrojuma līnija tam, kas patiesībā norisinājās dūšā jau pirms tam? Bils Viola teica, ka viņu Japānā nepameta šī nāves pieskaņa. man arī mēdz būt sajūta, ka nāve te nav zibens spēriens no debesīm, bet gan migla un mitrums, ar ko pilnas ielas un piesūkušies visi kakti. Bils Viola bija īstens kriestietis. ir. es arī. jā jā, tā ir - mēs visi tur eiropā esam kristieši arī tie mazie marseļas arābu smurgulīši ir kristieši, jo mēs dzīvojam kristiešu celtās mājās, mums ir kristiešu aizkari un kristiešu bruģis un kristiešu klimats. ir arī tādi, kam ir pat kristiešu grāmatas un vecmammas. un kristiešu sejas profili.