Slimības vēsture 2
Dažas dienas pēc Rembo vakariņu indes iedarbības beigām, atradu, kur dzīvot, un, lai to nosvinētu, ar to pajoli devāmies iedzert pāris krūzītes alus. Biju noteikusi pati sev limitu, jo nākamajā rītā bija jāiet uz lekcijām. To limitu es ievēroju ļoti stingri, bet tādas stingrības nebija Rembo, kurš tad, kad sacīju, ka man pietiek, caur zobiem nošņāca: „Nedari man kaunu!” Un, protams, atnesa mazo aliņu.

Kad devos mājās, visu ļoti labi sapratu, un to pašu var sacīt par rītu. Pamodos, izslaucu govi, nositu čūsku, iestādīju ozolu, izaudzināju dēlu un devos uz skolu. Skolā iemīlējos vienā pasniedzējā un, kaut arī biju plānojusi pēc tam braukt uz pludmali, tomēr nolēmu atgriezties mājās, jo tomēr tas „Nedari man kaunu!” aliņš bija mani mazliet nogurdinājis. Tā es devos mājās, kur gulšņāju, līdz man piezvanīja Rembo, lai uzzinātu, vai man viss labi (ņemot vērā, kā ir beigušās iepriekšējās reizes, kad ieraujam, jautājums ir tikai loģisks). Lepni sacīju, ka viss ir ok, bet no Braeina Bļaģ Vilsona aicinājuma doties uz pļažu atteicos. Drīz pēc sarunas beigām izvēmos. Kad izvēmos otro reizi, par to informēju Rembo. Viņš ātri pieņēma lēmumu vairs ar mani nedzert, jo 100% gadījumu man pēc tam pilnīgi neizskaidrojami ir sūdīgi. Vienīgais variants, ko Rembo spēja izteikt kā iemeslu manai vemšanai: „Bet varbūt Tu vispār neēd?” Zināmā mērā viņam bija taisnība, jo biju apēdusi ceturtdaļbrokastis, bet sapratusi, ka nevaru ieēst un tā to atstāju līdz vakaram. Viņš arī izteica hipotēzi, ka, ja vienreiz šitā nomiršu, skaidrs, ka vainos viņu.

Tie vemšanas stāsti jau ir baigi aizraujoši, tāpēc pēc tam, kad biju sākusi vemt pliku ūdeni, protams, informēju Rembi par notikumu attīstību. Tā kā viņš ir mans aptiekārs, tad, protams, sākām pārrunāt iespējamo ārstēšanās un zāļu lietošanas stratēģiju. Iepriekš biju saņēmusi ieteikumu ārstēties ar ekstazī, bet paskaidroju, ka tas nederēs, jo visu, ko apēdīšu, visticamāk izvemšu. Tā tika nolemts, ka jāizmanto zāles, kas ir vai nu šņaucamas, vai nu pīpējamas, vai arī bliežamas vēnā, vai arī iesmērējamas ādā, vai arī uzņemamas ar domu spēku. Vispār jau būtu baigais pazors pēc tam rakstīt par to zāļu lietošanu, jo tas izklausītos pēc lepna narkomāna stāsta, nu, apmēram: „Viņš iedūra man vēnā, es hujeju.” Es nezinu, kas beigās notika, bet uzreiz pēc šīs sarunas aizmigu un pamodos nākamajā dienā, redzēju, ka gulta nav pievemta un vēnās nekas nav durts, nopriecājos, ka aptieka pa kluso nav ieradusies, un jutos vesela kā rutks.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Rembo mani mērķtiecīgi indē. Skaidrs, ka novākt viņš mani negrib, jo tās indes līdz nāvei nav novedušas, un, ja viņš gribētu mani nonāvēt, tad sen šo mērķi jau būtu sasniedzis. Otrs variants – viņš grib mani pārdot seksa verdzībā, bet pirms tam viņam mani jāsavārdzina tik ļoti, lai pati parakstītu dokumentu „Piekrītu kļūt par prostitūtu un visu peļņu atdot Rembo”. Tomēr trešais variants man šķiet visticamākais – Rembo nepatīk resni cilvēki. Viņš ir nospriedis, ka man dažus kilogramus vajadzētu nomest, un jāsaka, ka metode „caureja, vemšana, apetītes zudums” ir vienkārši ģeniāla.