Šodien ir tāds rīts,ka man liekas,ka tas kā silts piens satek man iekšā un dedzina visu ko atrod.Mēs izgājām ar Dino ārā un pilsētā viss vēl dīvaini kluss,šķiet tā jūtās kā sestdienas rītā.Pirmā brīvā diena,kad nospodrinātās kurpes nemin pie zemes asfaltu un nekur nesteidzas.Un mēs ejam caur parku un tur uz soliņam līdzīgas piemiņas zīmes viens sēž tiešām kā dzejnieks es to jūtu,skatās kaut kur sakrustojis kājas un domā,īsi nocirptiem orandžiem matiem,ejam garām un viņš man visskaidrākajā dzērāja balsī prasa :"skoljka..[divi uzsitieni pa labo roku]..pulkstens"nudien kā gan citādi,tā jau tie dzejnieki vienmēr dara.Piedzeras un agros rītu krustojumos sēž parkā.Pilnīgi savādi palika cik tas viss bija skaidri un uzskatāmi.Ejam tālāk caur birzīti un tur tāda dāma apbrīnojami skaista,mumitroļļu tipa,tās man liekas pašas skaistākās tiešām,sēž atskurbulī uz zemes taisnām kājām uz priekšu un it nemaz neskatās uz mums un visskaistāk aizpīpē cigareti kā es jeb kad esmu redzējusi kādu aizpīpējam laikam tieši tāpēc ka viņa nepaskatījās.Un no pretējās puses nāk pāris cilvēku starp kuriem sieviete ar mazu bērnu, kura saka"Oļa,shto ti zgjes gjelajish v takom stajanjije?" - "v kakom?" - "smotrikji! ja sprashivaju - shto ti zgjes gjelajish no ana skazhit - atdihajus!" un jauki smiekli pāri plecam.Un tādas sievietes ar maziem bērniem,viņas vienmēr norāda uz Dino un saka :"smatri!sabachka!"un atkal balss ir tāda smaidoša.Un man vienmēr gribās parādīt ar pirkstu un teikt savam resnajam draugam :"Skaties! Mazs puisītis!"