Nežēlīgais vējš naktī rosināja manī vēl nebijušu spēku avota izpausmes pastiprinājumu. 4.laika prognoze. Šāds laiks ir neticams, kad no rīta dodies pa ielu, liekas, mazdrusciņ, un tevi aizpūtīs vējš, aiznesīs prom. Kādas dusmas, naids ar rūgtuma un bezcerības piegaršu apņem tevi, kad mati, vējam plīvojot, zaudē koardinācijas spējas un kāpinājuma sajūtas nepamet. Pekēkās, akmens krāsas, cietsirdības un ne-žēlastības tīmeklis caurstrāvo un jūties, iegūstam vēl nebijušus spēkus.

Tātad par izjūtām, ja? Pieķēru sevi diskutējam bezjēdzīgā monologā bez ārējām izpausmēm. Ja tā padomā, tiešām nejūtos, ka kādu tiktiešām mīlētu. (Nejūtu arī, ka mani kāds mīlētu.) Nejūtu pret kādu līdzjūtību. (Nejūtu arī jebkādu līdzjūtību pret sevi.) Nejūtu nekādu piederības sajūtu. (Nejūtu arī, ka kāds pret mani tādu attiecinātu.) Tikvien tās sentimentialitātes. Pārakmeņojusies ogle mīt iekšpusē un nav arī jebkāda dzirksts, kas liecinātu par pārmaiņām. Nav pat motivācijas kaut ko mainīt. [Vien daudz sīku, izkaisītu, pat pazaudētu vēlmju.] Nav ar' nekādas ticības jebkuram vārdam. Atkārtoju vēlreiz - nav ticības. Tāpēc droši vien nav vērts tērēt laiku, lai kaut ko apgalvotu. (Vienreiz izlietu ūdeni nesasmelsi. Sekas var būt grandiozas (GADĀS).) Brīnumaini, cik daudz cilvēks var ietērpt 7 vienkāršos vārdos, lai tie pilnībā ko mainītu un neradītu vairs nekādu ticību jebkurām citām vārdu vārsmām.
+ Izdzīvo spēcīgākais. Vai tiešām es esmu automāts? Bet savā ziņā jau mēs tiešām esam tikai mašīnas un nekas vairāk. Jo kā gan mēs varam būt kas vairāk, ja tomēr esam radības (ja nu vienīgi neuzskatam, ka esam visaugstākā būtne)? Vai vispār iespējams mīlēt, nekļūstot atkarīgam?

Atliek vien bilst pēdējo (coda). Gribas, kā agrāk. Bet lietas mainās.