Vēstules uz padomju Latviju
Pats sākums ir ideja. Par dzīvību. Un tad seko augļi, idejas materializācija. Forma un saturs saplūst kopā, kad ideja pārtop par darbību. Un tā daži dzima kā mīlestības augļi, daži kā gadījuma sakara sekas, citi kā plānoti bērni mīlošā ģimenē.
Kaut, vai tas ir pietiekams nosacījums, ja pirms tam bija ideja par satikšanos un attiecību veidošanu? Divi cilvēki nonāca vienā laikā un telpā, divi pretēja dzimuma cilvēki, kuri bija spējīgi vairoties, un ar to vien pietika, lai pastāvētu iespēja rasties bērnam.

Vēl ir teorija, ka dvēsele pati izvēlas vecākus, kuriem piedzimt. Tādā gadījumā vispār vainot vecākus par to, ka tie, vienlaicīgi aizmirsuši lietot izsargāšanos un vienlaicīgi pārāk nokaunējušies, lai lūgtu abortu, tomēr nonāca pie bērna, ir lieki.

Es patiešām nezinu, kas notiek galvā cilvēkiem, kuriem jāpieņem šis lēmums. Vai vīrieši domā, ka tie būs alimenti 18 gadu garumā, vai sievietes domā par laupītajām (pašas sev nolaupa, turklāt) karjeras iespējām, jo taču mājās ar bērnu būs jāsēž?

Ja paskatās uz ideālu, tad aiz katras sievietes stāv dzimta. Dzimtā ir vecākas sievietes, kuras var palīdzēt bērnu pieskatīt. Aiz vīrieša – vai kāds rēķina, cik tūkstoši naudas vienību ir 18 gadus maksāt alimentus?

Lai nu kā, bērni piedzima, jo valstī kādu laiku bija bijusi kaut cik stabila situācija. Protams, 80.tie gadi iezīmēja kādas pārmaiņas, taču katrs to varēja interpretēt pa savam.

Bērns ar laiku saprata, ka viņam nav tēva, jo tēvs bija citā ģimenē. Iespējams, ka kādreiz bija labais tonis melot, ka tēvs vienkārši ir miris. Var gadīties, ka citiem noticis citādāk. Ka tēvam vienkārši gribējās vairāk brīvības. Un ar tiem alimentiem viņi vienkārši atpirkās. Viņi iemainīja tēva pieredzi pret biznesmeņa, sportista, direktora vai vēl citas lomas pieredzi. Dažreiz viņiem ar to bija gana, bet dažreiz viņi atgriezās pie tēva pieredzes jau tad, kad viņiem bija tik daudz naudas, ka viņi jutās droši. Vai, kad viņi bija par vecu, lai daudz strādātu.

Viss tāpat ir jāiemācās. Daži tāpēc laboja kļūdas un centās būt labi vectēvi. Daži tā arī nekad nesaprata, ko tas nozīmē – iemainīt bagātu dzīvi sev, bet atņemt iespēju kādam bērnam dzīvot pilnā ģimenē.

Laiki mainās. Toreiz bija sistēmas spiediens bērnu paturēt, lai vai kas. Man vismaz tā teica. Un bērni dzima.
Tagad tieši otrādi – sistēma ar mazajiem bērnu pabalstiem motivē vairāk strādāt pašiem un atļauties bērnu tiem, kas to patiesi var. Varbūt bankā, ja dod hipotekāro kredītu, tad var arī atļauties bērnu. Loģika taču ir.

Latvija ir trūcīga, jo te ir maz jaundzimušo. Vai arī – te ir maz jaundzimušo, jo cilvēki grib pārticīgu dzīvi nodrošināt sev, pirms riskēt laist pasaulē vēl kādu. Pabaro sevi sākumā. Tiešām nezinu, kā ir Latgalē. Kāpēc arī tur maz bērnu?

Vēl ir tāda mode, ka bērnus pasaulē laiž, bet tad atstāj pie tantēm un onkuļiem Latvijā, kamēr paši vecāki dzīvo vieni ārzemēs. Un tad šo situāciju sauc par dubultajiem alimentiem, jo reālie audzinātāji/aizbildņi ir vecāku radi. Traģikomiski, bet ļoti ikdienišķi pēc-iestāšanās ES Latvijas realitātē.

Lai vai kā, cilvēki gribot kā labāk, ne vienmēr saprot, ka vecāku uzmanība gandrīz vienmēr ir svarīgāka par vecāku naudu. Protams, ir minimums naudas svarīgs, bet tas uzmanības minimums no abiem vecākiem – par tādu maz runā sabiedrībā.