Just cilvēkbērna sirdi nodrebam. Viņš tur sēž jau sešdesmit septiņas minūtes, ir pārgaidījies, nogaidījies, nonervozējies. Apsēdies, lai varētu uzmest aci bāram, pats paliekot nepamanīts. Kas tikko ienāca? Smaida, smejas, spēlē kārtis, bet ar acs kaktiņu vēro, prātā sēž kaut kur pāri visam apkārtnotiekošajam un pāri visam - gaida. Domā - kur kavējas? Aizbraukt pakaļ? Piezvanīt vēlreiz? Iziet uzpīpēt?
Un tad ienāk, sirds nokrīt līdz pat Ķīnai, bet lēcienā atpakaļ krūškurvja virzienā ar inerces spēku tiek uzrauta līdz pat mākoņiem. Un tad ļoti, ļoti lēnām inerce samazinās, sirds vietā būs tikai ap vieniem diviem naktī, kad viss jau būs garām, kad būs cigarete, mājupceļš, nenotikušais stāsts un cerība par tuvāko nedēļu.
Bet par to sirds krišanu. To taču var dzirdēt, tā atbalsojas visapkārt, nodreb gadsimtus vecie mūri pilsētā. Bet acis - nodurtas, kautrīgas, it kā neko nebūtu manījušas.
Vēlāk - dīdīšanās, sūtīšana pakaļ, vietas maiņa starp melodiju aijām, skatienu vektori zīmējas pustumsā, kurā tomēr viz pāris zilganbaltu/balti zilu prožektoru sīku zvaigznīšu rakstā.

Un foršākais jau tas, ka mēs nezinām, vai tā tiešām bija. Varbūt sirds nenokrita, varbūt nebija nervozo skatienu un ilgpilnā mājupceļa, varbūt mani vārdi šeit dejo bez objektīva iemesla, bez pulsa paātrināšanās. Nekad neko nevar zināt - kā ar bitēm. Un tas ir tik skaisti. Ir skaisti nezināt, ja jautājuma zīme ir uz pieres kaut kam sirsnīgam. Ir mokoši nezināt, ja jautājuma zīme ir uz pieres kaut kam biedējošam un draudīgam.

(šovakar gribas - )