Savvaļas Zirgi uzradās pēkšņi.

Aiz daudzajiem pauguriem, kas bija starp mūsu un kaimiņu zemi, vēl bija mežs.

Zirgi šķita iznākuši no šī meža. Jā, jāt var it kā uz visa. Vai kāds ir mēģinājis jāt uz Aļņa vai Brieža?

Tāpat arī šie Zirgi pēc zirgiem izskatījās visai nosacīti. Tiem bija krēpes, četras spraunas kājas, zirga aste, kā arī savāds zirga purns.

Viņi ieradās barā un sāka noēst zāli. Govis tika padzītas uz citu ganību pusi, un kas cits Govīm atlika.

Kā tādi enkuri, šie Zirgi uzskatīja, ka tā ir normāla parādība te pēkšņi uzrasties.

Mājas Saimnieks saprata, ka atšķirībā no Meža cūkām, kuras noēd jaunos tupeņus, Zirgi vienkārši badīgi ēda zāli. Un pienu, cik varētu minēt, diez vai deva.

Klajs bija diezgan liels. Pie kaimiņiem šie Zirgi negāja. Viņi atnāca, paēda, un iegāja atpakaļ dziļi mežā, kur pārlaida nakti.

Ganību pietika visiem. Govis aprada ar Zirgiem, arī Suns aprada. Ar laiku Zirgi sāka peldēties Saimnieka dīķī, jo bija sajutuši, ka visi viņus pieņem.

Pēc tam Zirgi iedraudzējās ar Meža pīlēm un sāka dalīt dīķi.

Vēl pēc dažiem gadiem, kad mazais Saimnieka zēns jau gatavojās iet skolā, un bija tā sanācis, ka Zirgi te bija mitinājušies kopš viņa apzinīgā vecuma, Saimniece pamanīja, ka zēns plunčājas dīķi kopā ar pāri Zirgu.

Zirgi bija skaustā ap divarpus metru, garumā vēl vairāk, un tiem pie ausīm bija mazi pušķīši. Caurmērā ļoti ērmoti dzīvnieki.

Zēns bija bez baiļu, un, smejoties šļāca Zirgiem virsū ūdeni un smējās. Zirgi purināja lielās galvas, un, varēja domāt, ka pateicībā paklanās par savu ādu rūpīgu veldzēšanu mazajam divkājim.