HRO
Man te ljoti, ljoti patiik. Es nezinu, vai tas ir taapeec, ka tik spilgti atminos vecos, labos laikus, kad mani nekas nesatrauca, kad galvenais bija aiziet uz visaam lekcijaam normaalaa paskataa, izguleeties un naakamajaa vakaraa atkal buut uz striipas. Kad tas, ka pazaudeeju 50 eiro, shkjita pieraadaam to, ka esmu tizla. Kad piecelties piecos peecpusdienaa bija mazliet paarspileeti, jo jaaceljas ir trijos. Es neko no taa negribu atpakalj. Ja nu vieniigi to bezruupiigumu. Bet nevajag jau.
Shobriid man te patiik, jo te ir maajas. Vienas no, bet tomeer.
Kas iisti pieshkjir ikdienai mirdzumu? Cilveeki. Es saaku just, ka tas nav tik vienkaarshi. Man shkjiet, ka mana neizturamaa, vislaik kkur apzinjaa esoshaa, motiveejoshaa doma par to, ka lielaakaa laime ir sava telpa, izraadaas esam ne tik pareiza. Varbuut es uz visu muuzhu esmu norakstiita dziivot kopaa ar kaadu. Bet varbuut shis ir tikai pierashanas posms. Hoffentlich. Jo es tachu to gribu.