Morning Glory
...un tad es pieceļos piecos no rīta un eju uz virtuvi iedzert miegazāles, tēju, grādīgo vai kaut ko tādu, jo guļu draņķīgi, nu, var jau būt, ka vienkārši par vēsu, vakarā liekas – normāli, bet pa nakti cilvēkam temperatūra krītas, zini, miegs ir nāves mazais brālītis, un tad no rīta pamodies un ir auksti. Virtuvē viss tāds dīvaini sarkanīgs, paskatos ārā – drīz būs saullēkts. Nafig, kāda vairs gulēšana, jālien ārā, izlienu arī. Rīta dzestrumā, neviena nav. No rītiem viss liekas tāds kā izmiris, jo miegs ir nāves mazais brālītis, un viņi visi vēl guļ. Tikai agrīns pastnieks vai tramvaja konduktors aizdomīgi nopēta manus neķemmētos matus un es viņam žilbinoši uzsmaidu.
Tā jaukā, sarkanīgā gaisma drīz pazūd, bet es eju un smaidu, man patīk šis rīts un vēsais gaiss, garām aizbrauc ar miegainiem un atlūzušiem pilsoņiem pildīts autobuss, un saule parādās majestātiskā mākoņu rotā, bet pie pārtikas veikala mašīnā guļ apsargs, viņš krāc skaļi. Kara upuriem veltīta pieminekļa teritorijā uz soliņa guļ tas, kurš vakar netika mājās, vēl šī pieminekļa teritorijā bija salvete, ar tādu aizdomīgi brūnu ietonējumu. Līkumojot starp [trijām] priedēm, mieru pamazām nomaina nemiers. Pirmie ir kaķi un vārnas. Kaķi naktī nemaz neguļ, tie ir nakts dzīvnieki.
Garāmejot izklaidīgi pārlaižu acis Imantas bloku un ķieģeļu sienu pierastajiem uzrakstiem “Korn” “Vova trahajet Mašu” “Latviešu Latviju!”, stilizētiem vīriešu reproduktīvā orgāna attēliem un vairākiem kāškrustiem, no kuriem viens bijis izlabots par anarhistu simbolu, bet tad atpakaļ par svastiku. Garām panesas kādas sievietes sporta tērpā tērptās miesas, sāk smidzināt, un es dungoju Riders On The Storm.
Es atkrītu atpakaļ gultā ar visām drēbēm un cenšos aizmigt, lai izvairītos no grāmatskapja uzbrukuma, pakaramo un knaģu eskadriļas, un no milzīgajām cilvēkēdājām sēnēm, miegs ir nāves mazais brālītis, tik ļoti gribētos gulēt vairāk. Tikmēr pār zemi, betonu un asfaltu nolija spirdzinošs lietus, pakš pakš pret palodzi.