Viens no maniem priekšniekiem (viņš vēl nav atlaists) satiekoties mēdz vaicāt - nu kā Tev iet, mana mazā pelīte? Un mēs sen jau esam izrunājušies gan par jautājuma bezjēdzību, gan par to, ka sākumā es vārdus "mana mazā pelīte" uztvēru kā diskriminējošus, bet vēlāk man no tiem metās silti ap sirdi. Ja viņš sveicina mani un vēl kādu reizē, viņš saka - nu kā jums iet, mani kaķīši? Un es esmu pasākusi viņu pašu tā sveicināt, nu kā Tev iet, manu kaķīt. Un tad visi visu saprot, gan parodiju, gan bezjēdzību, gan mīļumu. Un reizēm mēs arī pastāstam, kā iet.