A kā būtu, ja es vienkārši aizietu gulēt (noignorētu md kalnus)? A ja nu es tagad vienkārši paņemtu un paraudātu? A ja pateiktu, ka man piedrāzt, ka domājat, ka man iet tik sasodīti labi? Apbrīnojami ir rezultāti manam eksperimentam - vari 2 mēnešus vispār nerunāt - principā neko nestāstīt. Un otrs uzreiz sajutīsies tā, kā viņš (vismaz to, kas ievērības cienīgs) par mani jau zin. Nu, ka man jau viss ir ok.
Apbrīnojami, cik maz vajadzīgs cilvēkam, lai tas apmierinātu savu nožēlojamo sirdsapziņu. Tu pat vari nepateikt pilnīgi neko - vienkārši piekrist visam, ko Tev saka - vari pat nemaz nepiekrist vai vispār neatbildēt - un 'tas' iespurgsies priekā, cik starojošs un laimīgs tu esi (prieks par tādiem). Vai arī aizelsies sāks savu 30 minūšu dialogu par to, kā tad viņam iet (it kā man interesētu detalizēts apraksts). Un pēc tam noelsīsies, pateiks: "Ai, kā man iet? [dziļā, dziļdomīgā nopūta] Ai. Neiet man labi..." Un pēc tam vēl pateiks kaut ko tādu, ka Tu nezini, ko darīt - raudāt vai smieties par to, ka tev, redz, atkal jājūtas vainīgam par kaut ko, par ko tev vispār nav bijusi ne mazākā nojauta. Un tad visa tava ilglaicīgi uzturētā pacietība, laipnība, pieklājība vējā. Aij. Ej Tu. Liecies mierā. Es eju gulēt.

PS Paldies arī manam mīļajam noskaņojuma uzturētājam.

Arlabunakti.