viss mēnesis pazudis kaut kādā vājprāta skrējienā, īsti pat nesaprotot, kāpēc un kur īsti tā bija jālēkšo. izbīdītie mērķi nu liekas izplūduši un nejēdzīgi. palicis tikai nogurums, nogurums un nemitīgs jautājums - kam tas viss bija vajadzīgs? un smieklīgākais tas, ka sakarīgas atbildes jau nebūs...un šobrīd pēc pusotras pilnīgā dīkdienībā pavadītas dienas, galvā sāk rušināties doma, ka varbūt kaut kas jāpadara, bet sasodīti sāp kakls un galvaa ar' kā sastīpota, kā tai Vācieša dzejolī par tām vara stīpām... vēl mani ir nomocījis mans sasodītais godīgums. nu neprotu es melot...
un vēl ... es atkal par tevi domāju mans tālais mīļotais...