Ir ļoti daudz skumju. Un ir gandrīz pārpasaulīgs skaistums. Skumjas un skaistums. Tajā, kā cilvēki mēro un tajā, kā mainās gadalaiki. Te nu mēs visi esam vienkopus. Ceļamies no rītiem, mostamies, iestājas darbīgā fāze vai neiestājas, krietni vēlāk atkal aizmiegam. Nomods, pusnomods, sapņi, aizmirstība. Atkal rīts. Un skaistums. Kā saule aust, riet, līst, vējš, mākoņains. Bērni ar krītiņiem sazīmējuši pie mājas, tiek staidzināti kustoņi (suņi, truši), baroti kaķi, izkārta un noņemta veļa, piebrauc kartupeļu mašīna, sastājas rinda, skand putnu balsis. Un skumjas skatienos, izskanam vārdam - vientulība, sānis pamests skatiens, neko vairāk nesakot. Un steiga, seni aizvainojumi, nespēja ar visu tikt galā. Skumjas un skaistums. Šorīt tiešām skaisti aust diena, zeltītā nokrāsā, mierpilni.