Sapnis
Šonakt pa ilgiem laikiem mani piemeklēja tāds sapnis, kad guļot apzinies, ka tas varētu būt sapnis, un pat ceri, ka pamodīsies un nekā no tā vairs nebūs. Jo īstenībā, ja tā būtu tāda, kā redzētais, būtu pārlieku riebīga. Kaut kādas trīs dimensijas - viena es, īstā, kura patiesi guļ savā gultā, otra es, kura cenšas pamosties, guļot figviņzinkur, un vēl trešā, kura kārtējo reizi izdzīvo murgu, kas varī varētu būt īstenība... Sapnis bija par to, ko es dēvēju par "savu lielo mīlestību". Interesanti, ka es nekad sapņos neredzu viņu pašu, bet gan tikai cilvēkus, kuri man par viņu stāsta, izsaka savus viedokļus, nosoda mani, nosoda viņu... Cilvēkus, par kuru eskistenci es zinu, bet nekad neesmu pat fotogrāfijās redzējusi. Šonakt šo cilvēku bija īpaši daudz.

Es mazliet baidos no šiem sapņiem, jo tie vienmēr piepildās un nekad neko labu nepavēsta. Bet šis cilvēks taču no manas dzīves ir aizgājis jau vairāk nekā pirms pusgada un īstenībā nekad arī tā pa īstam nav tajā manā dzīvē bijis. Kaut gan mēs bijām kopā gandrīz trīs gadus. Tikai tā kopābūšana izrādījās neīsta. Nu jā, vecs stāsts.

Kur gan mans astrālis šonakt klejojis un kāpēc? Gandrīz gribētos piezvanīt un apjautāties, vai kaut kas nav noticis, bet zinu, ka labāk nevajag... Reizēm man šī cilvēka tomēr ļoti pietrūkst.