riteņi
Ar riteņiem ir tā, ka te valda riteņu haoss. No vienas puses man tas ir izdevīgi, jo es esmu ambālis riteņošanā, piemēram, nesen salauzu riteni, bet šodien to salaboju ar āmuru. Ritenis izdomāja salaboties īstajā brīdī, tieši, kad apsvēru ar āmuru to sadauzīt drumslās. Drošības apsvērumu dēļ es riteni lietoju nepareizi tā, ka pedāļa zemākajā punktā mana kāja nav iztaisnota, bet tas viss tikai tādēļ, lai vieglāk nobremzētu; citos gadījumos es nicinu šādu saliektu kāju. Ar mašīnu es nemaz nemēģinātu pārvietoties pa Amsterdamu, jo tad man būtu jāekipējas ar nervu zālēm, un dienas beigās es nošautos. Labs piemērs iepriekšminētajam ir divi draudzīgi riteņbraucēji, kas lēnā garā riteņo pa mašīnu joslu viens otram blakus, kamēr neliekas traucēti par mašīnām aizmugurē. Man ļoti patīk shematiska kārtība šajā ziņā, un visvairāk kaitina tas, ka riteņojot gar maliņu pa braucamo daļu riteņbraucējs, kurš apdzen lēnāko pat neiedomājas paskatīties pār plecu, vai nenāk mašīnas, bet ar pārliecību apdzen lēno. Te neviens neskatās pār plecu un neievēro krustojuma noteikumus, kas man liek domāt par to, vai vispār kādam ir braukšanas tiesības un zina ceļu satiksmes noteikumus.