Tosts.
Prozit, brālīt, iedzersim par mums - sirdskaidrajiem! Bagāto un skaisto godībai acīs blāv bezgaršīgs tukšums! Taisnība gan, ka sausām kājām stāvi pie akmens mūriem un izkūko prātu, lej šampanieša asaras, bordeaux asinis, deklāmē kaut dzejoļus, tas esi tikai Tu, tie - viņi, neviena mēs, tā sacīt - sveikā tiki cauri, brāl, nekas, nu paliec šeit! Tur dejo līdz rītam, bet viens otram garām. Paceļ glāzes, nobirst asaras par piecdesmit gadiem šaisaulē, par piecdesmit neuzticīgiem miljoniem, kas pievīluši kā kalnu upes ar mainīgām gultnēm. Jo pēc tam gaida tikai kapi un tārpi. Visus šos krāšņos vakartērpus, plastiskās ķirurģijas un dārgakmeņiem rotātos matus, mutes, kas svepst kaut ko par mīlu.
Labi vien, ka mūsmājās cita dzīve un cits gaiss. Gan varēsim bez tā visa dzīvot, vecīt, dzīvot mūsu klusajā, jautrajā, pēdējās cigaretes, lētā vīna un garo sarunu bohēmā, mūsu bezdibenīgajā, sadomātajā Pēterburgā, krāšņajā Parīzē vai Novosibirskā, Berlīnē, Londonā, Versaļā, apsolu. Priekā!