Jānis Vādons
***
kā karsta pagale rudens gruzd
lapās dzestri viļņi no ūdeņu puses
un milzīgi dvieļi berž
jumtus mēs sen vairs neslaukām ielas
mazs saliekams galdiņš stāv dubļos un vaboļu
mēslos bet kad korķējam vaļā vienu pagali ruma
neviens nesaka – pēc mums kaut vai...
tikai uzlej uz plēšām viebjas un klusē
bijīgi klusē it kā redzētu savas iekšas
it kā drēgnums kā kukainis pirms laika tur ielīstu palikt
un sairt tai lielajai degšanai līdzi
tad mēs kritīsim stiklainās
kraukļa acīs un stiprāk rūsēs sētnieka lāpsta
bet pēc tam
pēc tam ielas atkal būs tīras


***
ja tava upe izžūs
un pēdējā putna spalvas sakaltīs dzelkšņainos saros
pat vistukšākās ielas galā
melnās celles sienas
kļūs mīkstas kā koks
kad vējš klusi čīkstot tur iebāzīs rokas

nomirt var tikai par vēlu
tu teiksi
bet pelnu dūmaku es tīšu kā šķiedru
un izgrebšu milzīgu siltu kurpi

zeme iecirtīs zobus
katra saknes riba sāpīgi spiedīsies sejā
un tomēr tu būsi ceļā
sveša atgriezties savas pilsētas ielās
nevienam nepieskaitīta un brīva
tu slīdēsi baltajā šķirstā
un skanēsi kā neapsolīta dziesma
dziesma ko nav iespējams pabeigt


***
laikam jau arī bez šī krasta un viļņiem
jūru var atrast
zemus un līkus likteņa suņus
rūsganām akmeņu sejām

atnākt un klusēt uz vēju klona
lodē līdz apvārsnim triekties
un kad šī sala būs mirusi
pat ja mirusi
vēl paliek jūra
elpa smilgu sausajos matos
grūtākā mūžības jūdze

un viļņi aizskalo laiku
bez tāluma mokām
aizplūstot atpakaļ krastā veļas
it kā neviena te nebūtu bijis
nevienas stipras un dzīvas balss
tikai smilšainā palodze smilšu skārds
gadsimts uz mēles sāļš