Un tad nu abi jūs stāvat man priekšā. Draugi. Gandrīz kā labi. Un man nāk smiekli un skumjas reizē. Smiekli par to, ka tikai es zinu, kas bijis ar jums abiem. Un mani. Kopā. Skumjas, ka nearvienu no jums tā arī nekas neturpinājās. Es nezinu, vai par laimi man , vai jums. Abiem. Bet te nu jūs esat, un tā mēs stāvam trijatā, un domas, ko viens par otru domājam, var tikai minēt. Bļa.