Šajā pavasara vīrusa laikā lasu "Stum stum". Beidzot lasu. Kaut gan sen jau būtu vajadzējis. Es atliku un atliku lasīšanu uz vēlāku, īpašāku un cienīgāku laiku, un tā nu viss, ko sagaidīju ir vīruss. Kādus trīs pirmos stāstus izlasīju vēl pirms savārgšanas. Precīzāk sakot, pa īstam vispirms izlasīju tikai pašu pirmo stāstu un nākamajiem diviem gluži vienkārši pa virsu bija tā sieviete no pirmā stāsta. Sieviete ar ķerru - viņa stūmās un stūmās cauri domām, visam pāri, un man pat šķiet, ka tagad vienmēr būs tā, ka kaut kur kādā manas apziņas daļā sieviete stums ķerru gar jūru, visu laiku stums. Jā, tagad arī viņa tur ir - stumj. Varu dzirdēt, kā smiltis šņirkst.</span>

Pēc pāris nākošajiem stāstiem ķerra tā kā drusciņ pieklusa, un tad grāmata ļoti ātri izlasījās līdz beigām. Pat pārāk ātri. Būt gribējies vēl. Tagad lasu atkal, uzšķirot te vienu, te otru stāstu, lasu beigas un tad sākumu, tad atkal vidu – juku jukām. Tās vietas, kur jūra un vasara, lasu lēnām, mēģinu visu saost un sajust, un tad man šķiet, ka vārdi ir kā vēsas ceļmallapas uz manas karstās pieres un sūrstošā deguna. </span></span>

Tā es te ārstējos. Ar zālēm un grāmatām. Ar pavasara debesīm logā.</span></span></span>

Tētis no rīta piezvanīja, lai pavēstītu, ka pie atlidojuši stārķi. Sēžot ligzdā lielās egles galā.</span></span></span></span>