Kails bērziņš ceļmalā...
Nāve. Man bija sunītis, tāds smuks un dzīvespriecīgs. Melns, sieviešu dzimtes, Čelsija vārdā. Šodien viņa nomira... Es piegāju klāt un redzēju, ka viņa ir mirusi. Apraudājos. Gāju pēc lāpstas un, kad pienācu klāt un manu mīļo sunīti grasījos guldīt zemes klēpī izrādījās, ka mans mīļais sunītis vēl nav miris, bet knapi velk dzīvību, pēdējiem spēkiem vāji, tikko redzami notirināja kājiņas un pār suņa vaigu noritēja asara. Līdz šim es nezināju, ka suņi prot raudāt. Un es nezināju, ka es raudāšu tik ilgi par mājdzīvnieka nāvi. Tas sunīša skatiens, pirms nāves skatiens tā iekliedza dvēselē... es tagad visu laiku redzu acu priekšā to skatienu... es ēdu vakariņas un redzu to skatienu, es sēžu pie datora un redzu to skatienu, es visur šodien redzu to skatienu. Es nevaru vārdos aprakstīt cik tas ir briesmīgi un es sevi šaustu, ka varbūt, ja es būtu aizvedis sunīti pie ārsta šodien, pirms nedēļas, vispār... varbūt viņu vēl varēja glābt. Ienīstu nāvi. Kaut Tu, nāve, nomirtu, kaut nāve spētu just un nomirt es to tagad vēlos vairāk par visu.

Un man šķita, ka es beidzot esmu morāli spēcīgs... ienīstu, dvēselē kliedz Čelsijas skatiens un skaņa atbalsojās manās ausīs desmittūkstoškārt stiprāk nekā es jebkad būtu spējīgs uzrakstīt.

Čelsija.
1998 - 2010.
Manās atmiņās...