no rīta pamodos un sapratu, ka, jo mazāk staigāšu apkārt, jo labāk. tāpēc, vēl un vēl aizmiegot, sapnī vairākkārt pasiedzējam paideram nosūtīju īsziņu par to, ka šodien lidostā (pilotu eksāmenu pildījām pagājušonedēļ) nebūšu, par to esmu bēdīga, bet Jūs, lūdzu, neraudiet. tagad nevaru saprats, ko domāt, jo beigās pamodos ar telefonu rokās un nosūtītās īsziņas jau izsenis nav iespējams apskatīt. piecēlos kājās, tas man besīja, jo sāpēja kāju kauli, neko apēdu antidepresantus vai ko tur un bija labāk. tad mēs ar mētru četras stundas intervējām brāļus žildes līdz riebumam, bet tas, protams, nav viss, tad ingus liepiņš pie karšu bibliotēkas mēģināja no manis bēkt, es viņu noķēru un teicu, lai goņī man kartes, jo citādi man rīt būs slikti un viņš jutīsies līdzvainīks. taagd domāju, ka laumai būs jājūtas līdzvainīgai, ja drīz nenāks mājās, jo no divām kartēm es neprotu uztaisīt trešo, tāpēc nebūs nekāds
un vēl diezgan pretīg ir tas, ka man neciešami sāp plaušas (kaut arī tās, protams, nevarot sāpēt), man vajag, lai kāds uzliek siltās milzu rokas uz muguras, bet ej un nošaujies, es pati savu muguru nevaru aizsniegt un pirmoreiz mūžā gribu, lai kāds būtu mājās, esmu tik nelaimīgs, aaaaaaaaaaa, nošaujos.