Pirmkārt, šodien redzēju, kā aplaupa auto.
Otrkārt, pa ceļam mājup aizstaigāju līdz bibliotēkai, lai pusstundu pirms slēgšanas atdotu grāmatu, bet, kad nonācu tur, izrādījās, ka šodien Spodrības diena. Ak, Spodrība. Nu labi.

Tad vēl par to, kā ir būt kameras otrā pusē - ļoti interesanti. Just, ka cilvēku skatieni meklē tevī (ne kā ierasts - kaut ko dziļu, cenšas nolasīt tavas domas, sekot tavam stāstījumam vai vēl kā) ēnas, gaismas un leņķus. Sajust tos skatienus kā skatienus uz objektu. Jušana, it kā es būtu neredzama. Jo neviens pat nemana, ko es domāju - ir aizrāvušies, plānojot softboksus un visu to pārējo. Un neredz. Tas ir tiešām kā būt neredzamam - just, kā pa ķermeni klīst skatieni, bet tie nemeklē/nemana tevī jēgu, tie meklē tikai uzskates materiālu. Tāda man jauna interesanta pieredze vakar bija.