vakar ieraudzīju mēnesi kā zvaigzni ar līku asti, tas atnāca pēc tam pie manis miegā un iepūta zelta putekļus nāsīs. sāpošiem locekļiem es pamodos starp riteņa stūri un pedāļiem, pēc tam vairs diemžēl nevarēju aizmigt. palika pāri tāds mirguļjošs attēls bez kontūrām, tik silts, tik silts, tik pēkšņs savienojums - to sapratu tikai tagad.
lai arī auksta, bet tomēr vasara. lai arī pilsētā, bet tomēr vasara. you know.