Savējo cilvēju sabiedrība, ja man sākas egoisma uzplūdi, es jūtos aizvainota, es neļauju nepatiesi (uzsveru nepatiesi) kaut ko saborēt, jo tie ir mani draugi, savukārt pārāk bieži pasaku ko patiesu, ko cilvēka ausij nav patīkami dzirdēt, tad sākas visādas ahimilācijas( kāpēc teicu, ko es ar to domāju,u.t.t) tādēļ es sargajos, no egoisma savu cilvēku sabiedrībā (ne tuvāko).
Citi nevar pieņemt,ka es atklāju savas sliktās īpašības, ka man nav grūti atzīt, ka es esmu agoistiska, sarkastiska, dažreiz neciešama, reti naidpilna, viņiem tas liekas dīvaini, bet tā kā viņi paši savas sliktās īpašības neatzīst, viņi arī negrib dzirdēt, kā es tās pasaku.(ne tuvākie cilvēki)
Un bieži tad es laužu galvu - es taču izdarīju pareizi? Pateicu patiesību, tad apmierināti secinu, ka esmu bijusi gudrāka.

:o)
dažreiz jau dažas lietas ir līdzīgas dažādiem cilvēkiem.

nekad šo paradoksu līdz galam neesmu sapratis...

;)