Beidzot esmu atradusi savu laiku pie jūras. Agri no rītiem augusta beigās. Zeme jau ir atdzisusi. Ūdens šodie nepieklājīgi silts. Vajadzēja peldēt tik ilgi, kamēr iestājas nogurums, nesagaidot to brīdi, kad baltajos pirkstu galos sazilē nagi pa kuriem līdz atslēgas kauliem uzvīteņo saldas aukstuma tirpas. Krastā nav neviens, tikai vējšs, kas ar asu vilnas lakatu nobrāž sānus. Jūra mētā putas, kas līksmo kā nebēdnīgi smiekli. Viļņi smiltīs lauž patizlus līklocīšus.
Mājupceļā tērpisies tikai puscaurspīdīgā, baltā kleitiņā un šalli ap kaklu uzklausīju visu, ko nodomā sēņotāju acuskati, milzu gumijnieki, sviestmaizes celofāna maisiņos, nodriskātās vējjakas.