es ļoti daudz domāju un ļoti daudz ko izdomāju. ražoju mazās ikdienas atklāsmītes kā uz konveijera. bet nekur nepierakstu, un tā viņas pazūd. man liekas, ka ir pēdējais brīdis ieviest blociņu, kuru vienmēr būs slinkums vērt vaļā. un būs slinkums ņemt pildspalvu, un būs slinkums rakstīt. un žēl, ka pazūd, jo dažas ir tiešām labas. otvečaju.

es arī ļoti daudz gruzos, bet ar to es cīnos. bet vienalga sanāk kaut kādi nudien debili kritumi, kad es sarīkoju scēnas, taisu sejas, krītu uz nerviem, esmu nelaimīgs un dusmīgs, skaužu, graužu, nenovīžu. ko vairāk mīlu, to vairāk nenovīžu. man pietiek ar lietu pašreizējo izkārtojumu, redzot tīklu, stāvokli, savienojumus un linkus, es redzu dziļumu. skaidrāk par skaidru. un tā ir baigi forši, nudien. tikai laiku pa laikam tomēr nav forši.

nē, pašlaik man ir baigi forši. tikai drusku noguris - tas viss.