piektdien biju ballītē, uz kuru tika 3x izsaukta policija. bet tas viņiem tradicionāli. padsmit gados 3 tusiņi, visos 3 3 policiju ekipāžas

biju galējos eiropas dienvidos, pirms ballītes. uz kādu nedēļu. ļoti labi atlaida, izsildīja, izpūta un sagrieza sāļas matu cirtas. 50to espēefu varēju ziest cik reizes, no cik galiem gribēju, tam tāpat īsti nebija jēgas, sēdēju tikai ēnā vai ūdenī, visa seja melasmas pleķos, apdegusi krūteža, pārējais silti brūns. ūdens krāsa vnk zašibis, dzidrs, dzidrs ūdens, peldi virs 7 metru dziļuma un vēro, kā zivis slēpjas grunts smiltīs, tik divas acu pogu grozās.
vienu dienu, apstākļu iebīdīti, pavadījām ceļos 8,5 stundas. kalnu daļa ar panorāmisko serpentīnu gavilēja balsi, bet, kad nonācu līdz stāvam, plikās klintīs iecirstam serpentīnam, kad sapratu, kur tas īsti ved, kad apgriezties vairs nevarēju, tikai braukt līdz lejai, kas nozīmē, ka būs jātiek pa to augšā ar manu nevelkošo 1.2 litru nomas auto, uz manu atbildību būs mana dēla dzīvība, man iestājās strjoms, sāka trīcēt rokas un kājas. nobraucām lejā. uzēdu vienīgajā restorānā vieglās pusdienās kaut ko saldu, lai nomierinātu drebeli. pārgājām pāri kalnam uz ciematu, kas sasniedzams tikai kājām vai laivām. un te es netīšām noziedoju savu telefonu zilzaļās jūras dievēm. iestājās miers, tikām augšā kalnā, pa ceļam pat izmainoties ar pensionēta pāra auto, tālāk tikai tīrs prieks, vakara saule, nogurums, kazas gar ceļu barjerām un visas, kā viena, cauršautas ceļazīmes.

jaunā gada naktī, uz jautājumu, ko es gribētu šogad tādu izdarīt, atbildēju, ka mazāk sēdēt telefonā. kas man bezcerīgi. dabūju nedēļu brīvu no telefona, izlasīju nogalēt komandoru abas grāmatas. izskatās, ka beidzot jaunais telefons drīz būs pārlādējies