izgājušo dienu sammarijs.
ievadam (ne no brīva prāta izvēlēts) - patiesi briesmīgs koncerts Dailes teātrī - pirmajā daļā atslēdzos reizes četras
(tas neskatoties uz pieklājīgu scenogrāfa un kostīmu mākslinieces darbu - kā klasiskā ziemsvētku kartiņā - ziem-ainas, pelēki tērpiņi, balti (pirmajā daļā) vai sarkani (otrajā) aksesuāri - cimdiņi, šallītes utt.) -
"teātra dziedošais zieds" (apmēram viss tas, kas zināmā seriālī) un ieaijājošas dziesmiņas, no kurām baudāmas tikai jau par klasiku kļuvušās (par mazo bundzinieku un tamlīdzīgi), bet uz izrādi jaunceptās mulsina ar izpīpētiem tekstiem. otrajā daļā 80.gadu hiti - skan viss, kur pieminēts kas auksts, slapjš vai bēdīgs (nu kauču - "ziemeļvēēējāā").
humors pasprūk ikurāt divās vietās - vienu joku izteic Robežnieks (diemžēl tādu, ka pat vairs neatceros kādu), otrs ir brīdis, kad Skrastiņam gandrīz trāpa no šņorbēniņiem krītoša kaska (wtf?).


tālākie svētki, kā par brīnumu, netop no šī visa ar bezcerības auru apdvesti.

ir ziema, sniegi un puteņi. ir meža ceļš naktī.
ir piestumšanās ar āboļmaizēm, zirņiem un pēperkokiem, zem puzuriem sēžot.
ar zeķēm mēs tagad esam nodrošināti ilgam laikam - gan ar pirktām, gan pašadītām - tādām vecmāmiņiskām, no visa veida košiem dzīpariem salasītām (adītāja gan, taisnībsakot, nav nedz vecmāmiņa, nedz arī stāv kādā radniecībā ar mani).
un ar sildošu pledu arī, un brūkleņu burciņām.

ir eglīte rotāta ar pērnajiem pēperkokiem (kā saliku maisiņā, tā nostāvēja līdz šimgadam).
un kaķītis zem eglītes.

ir slidināšanās pa zooparka tumšajām taciņām trešo ziemsvētku pašā vakarā.
spīdošas acis tumsā, kustoņi un nekustoņi (vērojot izbāzto Čabulīti un viņa skeletu blakus, kāds večuks mulsi cenšas skaidrot dzīvesbiedrei: "tas ir viņš. un tas tur.. tas arī ir viņš..")

un sajūta, ka Mērija, tepat kaut kur aiz stūra, svin dzimšanas dienu.

mēs to atzīmējam ar karstu tēju un piparkūkām 11.tramvajā.