** pamielojies ar plānajām pankūkām un rabarberu zapti, es apsēžos uz sliekšņa un uzvelku dūmu. man aiz muguras, ķēķī, skan latvieša vargāns, francūža blokflauta un trauku šķindoņa skārda vašbļodā, un vēl daži pusaprauti teikumi par neko. man priekšā daži rieta stari asos kontrastos un koku varenā šalkoņa. pļavas garajā zālē vējš min tūkstoškāja taku, mazām viļņu ieplakām kā pēdu nospiedumiem pārslīdot pār pauguru. laiks kļūst lēnāks un lēnāks, un es gandrīz saaugu ar slieksni, ar māju, ar skaņu. nē, ar māju tomēr nē, bet ar skaņu gan.

** es nesu monamūram pilnu termosu ar raspodiņu un gaiļbikšu tēju, un krūzīti baltu, uzkāpju pa kāpnēm, pa kurām draud trāpīt vēja tramdītās šķūņa durvis. bet monamūrs guļ un dus un dus un guļ zem segām divām. es apsēžos trepaugšā un atkal skatos uz pļavu.

** tumšs jau un čurāt gribas. bail vairs nav – jau sen vairs nav bail, bet jocīgi tikai vai dīvaini. aizeju aiz ozola, kļavas vai ķirša, neatceros, kura īsti, un čurāju pļavā. aiz kalna mani dikti sauc, sauc vārdā, sauc kājas, lai iet. es eju ar – līdz ceļa līkumam. un drusku nobīstos. saucējs sauc vēl tālāk, bet es šim apsolu atnākt citreiz. zinu jau, ka neiešu, bet nevar jau arī ticēt katram saucējam, sauks, sauks, līdz par vilkati nosauks.... nu, jā, un tad es eju atpakaļ uz māju, siltajā virtuvē, un pagūstu tieši uz garo zālītes pīpi. mēs pēc tam daudz runājām, runājam, runājam par neko, vai arī ēdam pankūkas. bet kaut kad pirms tam nodomāju, ka man pietrūkst būtiskā, un atbilde bija... nu, jā, atbilde bija.