Pusdienoju viena. Doroteja vēl mājās un Kacs šodien vispār nestrādā, un vīrs jau paēda, laikam ar saviem kolēģiem, neprasīju. Riebeklis ar Sportistu aizgāja pie pusdienām apspriest lietas, ko nu es tur bāzīšos. Kaut patiesībā tieši šodien gribēju ēst ar kādu kopā. Pēc vakardienas šampanieša. Man ir ģimene un draugi un kolēģi labā darbā ,un es savā dzimtajā pilsētā pusdienoju viena kā ārzemēs, un neteikšu, ka man tas nepatīk. Parasti. "Mēs visi esam divi", un šai sakarā man ienāk prātā kaut kāda laba doma, kas turpina domu par pusdienošanu vienatnē, bet kuru es tagad neatceros, šampanietis vainīgs. Es vēru vaļā durvis un uz tām bija rakstīts - grūst, un es baidos, ka laikā neizlasīšu "vilkt" vai "grūst", un atduršos, kā jau dzīvē mēdz gadīties. Kā miets.
Pusdienojot es domāju, ka vajadzētu ēst veselīgāk, lai es labi saglabātos un tad, kad bērni būs izauguši, varētu dzīvot savu dzīvi un strādāt ar pilnu atdevi to, ko vēlos, lai man vecumdienās būtu kādi pārdesmit labi un brīvi gadi sev. Jo tie asinsvadi bojājoties no trekna un salda, un smēķēšanas, un man droši vien šī nosliece ir iedzimta no mammas.