Vakar braucu mājās no franču valodas nodarbības un domāju, ka, iedomājieties, ir tak viens cilvēks šajā pasaulē, kurš katru dienu domā par to, kā man palīdzēt apgūt franču valodu. Un domā nopietni un viņam ir panākumi arī.
Salīdzinājumā ar Cēzaru un Bernadeti, kuri uzskatīja, ka franču valoda ir tik lieliska un nepārspējama, ka ikviens sevi cienošs un saprātīgs cilvēks pats saprot, ka tā ir jāmācās, Stefans katrā nodarbībā testē ko jaunu.
Divu mēnešu laikā viņš ir sapratis, kas ir manas lietas (ceļojumi, politika, Lielbritānija, angļu un citas valodas, viduslaiku vēsture un kultūra, vēsture kā tāda, laba literatūra, savdabības sasaistes, priecīgas un smieklīgas lietas) un nu ir lieliski pieslīpējis savas metodes. Vakar divu stundu laikā mēs netikai salīdzinājām divu laiku lietošanu angļu, vācu, franču un spāņu valodās, bet arī parunājām par padomju laika filmās izdarītajiem brīvajiem pielāgojumiem, salīdzinājumā ar oriģināldarbiem (piemēram, to, ka Sikspārnī kņazs Orlovs ir tik cēls krievu sirmgalvis, kamēr oriģinālā viņš ir izlaidīgs kundzinš, kuru turklāt parasti spēlē sievietes gados... vai to, ka itāļu tenors patiesībā bija kundzes iepriekšējais mīļākais, tā vietā lai būtu platonisks pielūdzējs utt. utjp.), par to, kā laikmets attēlojas mākslas darbos, par to, kā mākslinieki var iespaidot politisko procesu (vai kādreiz varēja), par majoru Tompsonu, par franču valodu viduslaikos un to, cik tās tobrīd bija līdzīgas ar franču valodu, palasīju izvilkumu no Sirano de Beržeraka un dabūju kaudzi mājas darbu.
Man ir palikušas trīs nodarbības, pēc tam es pievērsīšos tieslietām atkal, bet septembrī es laikam tomēr atgriezīšos pie Stefana.