Santa Ruksuss. T.Pratčets

Plakanās pasaules Centrā sniegs vizuļoja zilā un zaļā krāsā. Aurora Corealis – centrālblāzma mirdzēja debesīs, aizklājot kalnus ar blāvu, aukstu uguņu aizkariem, un apspīdēja ar spokainu gaismu tuvīnos ledus krāvumus.
Piepeši šie aizkari saviļņojās, uzplīvoja, un tad itin kā milzīga kroplīga roka tos pārplēsa. Šīs rokas rādītājpirksta galā dega sīka zvaigznīte, kas, tuvāk nākot, bija atpazīstama kā Binkijs.
Zirgs palēnināja gaitu un apstājās gaisā. Sūzena pavērās lejup.
Un tūliņ pamanīja to, ko meklēja. Piesnigušo mežu ieskautā līdzenuma viņā galā kaut kas spoži mirdzēja, kā spogulis atstarojot debesis.
Kaulu Tornis.
Reiz, kad viņa bija sešus vai septiņus gadus veca, vecāki nosēdināja viņu uz dīvāna un izskaidroja, ka tādi radījumi kā Santa Ruksuss patiesībā neeksistē, ka tie dzīvo tikai pasakās. Un viņa noticēja viņiem. Noticēja, ka visas fejas un bubuļi, visi stāsti, kas patiesībā ir būvēti uz cilvēku asinīm un kauliem, nav reāli.
Taču toreiz viņi meloja. Viņas pašas vectēvs bija septiņas pēdas garš skelets. Taisīts ne nu gluži no miesas un asinīm, bet no kauliem gan.
Binkija pakavi pieskārās zemei, un viņš sāka rikšot pa sniegu.
Diez vai Santa Ruksusu var uzskatīt par dievu? Bet no otras puses – kāpēc gan ne? Upurēts viņam tiek: tas pats heress un cūkgaļas pīrāgs. Tāpat baušļi pastāv: labus bērneļus Santa Ruksuss apdāvina un vienmēr zina, kā tie uzvedušies gada laikā.  Tik daudz kas jauks notika, galvenais – bija jātic. Reizēm Santa Ruksusu varēja redzēt alā, citreiz atkal viņa kamanas lidoja pa gaisu...
Kaulu Tornis tiecās augšup debesīs. Tas bija tik iespaidīgs, ka noteikti bija pelnījis lielos burtus vārdu sākumā.
Sūzena bija redzējusi Torņa attēlu kādā bērnu grāmatā. Lai ar kāds bija tā nosaukums, ilustratoram bija izdevies uzzīmēt Torni samērā... jautru.
Lai ko nu teiktu, bet jautrs tas nudien neizskatījās. Kolonnas pie ieejas bija simtiem pēdu garas. Katrs pakāpiens sniedzās vismaz cilvēka augumā un bija izcirsts no mūžsena pelēkzaļa ledus.
No ledus. Un nevis no kauliem. Dažas kolonnu daļas pa gabalu atgādināja stilba kaulus vai galvaskausus, taču arī tās bija izcirstas no ledus.
Binkiju augstie pakāpieni nebiedēja. Nevarētu teikt, ka viņš pa tiem uzlidoja, drīzāk – noteica sev citu zemes līmeni.
Viss ledus bija kā kaisīt nokaisīts ar sniegu. Sūzena aplūkoja kupenas. Nāve nekad neatstāj pēdas, taču viņa tomēr pamanīja kādu zābaku nospiedumus un bija gatava apzvērēt, ka tos ir ieminis Alberts. Un vēl... jā, kā tad... tās noteikti bija kamanu sliedes. Un vēl – sniegā ieputinātas dzīvnieku pēdas.
Sūzena nokāpa no zirga. Viņa gan bija nonākusi tur, kur vēlējās, taču kaut kas nebija kārtībā. Tornim bija jāmirdz un jāvibrē priecīgās svētku priekšnojautās, taču šobrīd tas vairāk atgādināja milzīgu mauzoleju.
Aiz kolonnām viņa pamanīja milzīgos gabalos sašķīdušu ledus plātni. Tā bija nokritusi no jumta, kura caurumā tagad varēja vērot zvaigžņoto debesi. Kamēr Sūzena skatījās augšup, kupenā viņai blakus nokrita vairākas ledus lauskas.
Nezin no kurienes uzradās krauklis un, knapi kustinādams spārnus, nometās uz ledus bluķa.
-         Gatavais morgs, - nodrebinājās Sūzena.
-         Uff, tas nudien man derēs... khe... ja man šovakar vēl būs kaut kur jālido, - sēca krauklis un nokratīja Žurku Nāvi sev no muguras. – Es neparakstīju kontraktu par gariem ārpuslaika pārlidojumiem, vai zini. Un vispār – man jau sen bija jāatrodas mežā un jātaisa no žagariem izsmalcinātas konstrukcijas mātīšu pievilināšanai.
-         Tādas taisa mazputniņi, nevis kraukļi, - teica Sūzena.
-         Paskat tik, kādas mums plašas zināšanas, - ironiski teica krauklis. – Starp citu, esmu palaidis garām pusdienlaiku. Ēst man šodien kāds dos?
Viņš pagrozīja savas izvalbītās acis. Katra acs kustējās pa savu – neatkarīgu trajektoriju.
-         Tā, un kur tad ir uguņi? – izbrīnījās krauklis. – Kur svētku kņada? Kur mazie zaļi-sarkanos kostīmiņos tērptie ļautiņi, kuri nepārliecinoši, toties ritmiski klapē ar āmuriņiem pa rotaļlietām?
-         Njā, šis vairāk atgādina sena pērkona dieva templi, - piekrita Sūzena.
-         PĪK.
-         Nē, es neesmu aplami izpētījusi karti. Starp citu, arī Alberts šeit ir bijis. Visas malas piekaisītas ar cigarešu pelniem.
Žurku Nāve nolēca no ledus bluķa un sāka skraidīt apkārt, bakstot ar kaulaino purniņu sniegā. Dažas sekundes paošņājis, viņš skaļi nopīkstēja un pazuda tumsā.
Sūzena sekoja viņam. Drīz vien acis aprada ar blāvo zili-zaļo gaismu, un viņa ieraudzīja piramīdu no ledus gabaliem, kuras galā atradās karalisks tronis.
Viņai aiz muguras kāda kolonna nočīkstēja un pagāzās slīpi.
-         PĪK.
-         Žurks saka, ka tornis viņam atgādinot vecu šahtu, - krauklis pārtulkoja. – Cilvēki to sen ir pametuši, neviens neuzmana balstus un tā tālāk, saproti? O, jā, mēs esam šādas lietas savā dzīvē pieredzējuši...
„Nu vismaz, - nosprieda Sūzena, neklausīdamās kraukļa pļāpās, - šie pakāpieni ir paredzēti cilvēkam.” Šeit jumtā bija vēl viens caurums, pa kuru arī iekšā krita sniegs. Visapkārt rindojās Alberta zābaku pēdas.
-         Bet varbūt večuks Santa Ruksuss ir cietis... šitajā, nu... kamanukatastrofā? – krauklis izteica pieņēmumu.
-         PĪK?
-         Padomā – tā taču mierīgi varēja notikt. Cūkas jau nav paši aerodinamiskākie dzīvnieki. Sniegs, slikta redzamība, lielais mākonis tieši priekšā pēkšņi izrādās klints, taču jau ir par vēlu, uz tevi pārsteigti blenž kaut kādi tipi safrānkrāsas talāros, tu drudžaini centies atminēties, kuram galva jāiespiež starp ceļiem, un tad – BLADĀC! – un lūžņi vien pašķīst uz visām pusēm. Beigas. Un epilogs: kādi nebūt alpīnisti – veiksminieki atrod kalna galā veselu čupu cīsiņu, zem kuriem slēpjas pazudusī „melnā kaste”.
-         PĪK!
-         Jā, bet viņš taču jau ir večuks. Varbūt viņa laiks debesīs beidzās.
Sūzenas uzmanību piesaistīja kāds priekšmets uz grīdas. Tā bija sarkanbalti svītrota ledene.
Viņa parušināja ar kāju sniegu un uzgāja koka zaldātiņu, kura mundieris bija izkrāsots tik spilgti, ka nepamanīt to varētu vienīgi naktsklubā, kur izklaidējas narkotikas sarijušies hameleoni. Mazliet tālāk viņa pamanīja salauztu tauri.
Tumsā atskanēja čīkstoņa un krakšķi.
Krauklis nokrekšķinājās.
-         Kad žurks pieminēja pamestu šahtu, viņš kā reiz domāja, ka tādas šahtas mēdz tieši šādi čīkstēt un brakšķēt, vai saproti? Neviens neuzmana balstus. Viss gāztās. Kā iemauc tev pa pauri, tu esi gar zemi un atjēdzies jau kā kārtējais nospiedums smilšakmenī. Ar to es gribēju pateikt, ka nav nekādas vajadzības šeit uzkavēties ilgi.
Sūzena, iegrimusi domās, devās tālāk.
Šeit viss bija nepareizi. Tornis izskatījās tā, it kā jau gadiem ilgi te neviens nebūtu rādījies, bet tā nu gan nevarēja būt.
Tuvākā kolonna iečīkstējās un mazliet saliecās. No jumta nobira sīki, miglai līdzīgi ledus vizuļi.
Protams, šo vietu nevarēja uzskatīt par normālu. Nevar taču tā vienkārši paņemt un uzcelt šādu milzīgu ledus pili. Tai bija netverama līdzība ar Nāves namu. Ja Nāve uz ilgāku laiku pameta savus īpašumus, tad apturētie procesi – laika un fiziskie, atkal atsāka darboties. Arvien ātrāk un ātrāk... Bet pēc tam it kā dambis būtu pārrauts...
Viņa jau pagriezās, lai dotos projām, kad izdzirdēja vaidu. Tas noteikti neatgādināja skaņu, ko varēja radīt ledus. Jo sevišķi tādēļ, ka tika pieminēti dievi.
Ieskatījusies, Sūzena pamanīja kupenā guļošu ķermeni. Patiesībā skatīties nācās ilgi, jo figūra bija tērpta garā baltā togā. Ķermenis gulēja tā, it kā būtu izplestām rokām augšpēdus iegāzies dziļā sniegā, taču piecelties vairs spēka šim nav pieticis.
Vaidošajam galvā bija vainags. Kā izskatījās – no vīnogu lapām.
Sūzena automātiski paskatījās augšup. Arī šeit jumta nebija, taču nebija ticams, ka kāds varētu nokrist no tāda augstuma un palikt dzīvs. Katrā ziņā parasts cilvēks neizdzīvotu.
Bet vaidošais izskatījās absolūti cilvēcīgs, jauneklis kā jauneklis. Taču tā tas izskatījās uzmetot viņam tikai vienu skatienu, nākošais skatiens noteikti aizkavētos pie jaunekļa sejas. Pat blāvajā, sniega izkliedētajā gaismā varēja manīt, ka jaunekļa sejā koncentrējas visas pasaules sāpes un nogurums.
-         Ei, ar tevi viss kārtībā? – Sūzena uzdrošinājās pajautāt.
Sniegā guļošā figūra lēni atvēra acis un stīvi paskatījās augšup.
-         Kā es gribētu būt miris... – nostenēja nepazīstamais.
Kaut kur pils dziļumos ledus gabals, milzīgs kā māja, nogāzās uz grīdas un sašķīda asās šķēpelēs.
-         Ja tu šeit vēl kādu laiku uzkavēsies, tava vēlēšanās piepildīsies, - noteica Sūzena, saņemot jaunekli aiz padusēm un izvelkot no kupenas. – Domāju, ka mums vajadzētu ātri mukt, m, kā tev šķiet? Drīz šeit viss sabruks.
-         Ak, dievs...
Beidzot viņai izdevās aizāķēt vienu viņa roku sev uz pleciem.
-         Paiet vari?
-         Ak, dievs...
-         Paklau, būšu tev ārkārtīgi pateicīga, ja aizvērsi muti un tomēr mēģināsi iet.
-         Piedod... Tāda sajūta... it kā man būtu izaudzis kāds ducis lieku kāju. Ui.
Saņēmusi visus spēkus, Sūzena pieslēja jaunekli stāvus, atslēja pret sevi un tā viņi, līgodamies kā vējā, brida uz izeju.
-         Ak, mana galva... – žēlojās jauneklis. – Ak, dievs, mana nabaga galva. Cik man ir slikti. Ak, mana galva... Tāda sajūta, ka pa to kāds dauzītu. Ar āmuru.
Kāds patiešām to darīja. Mitrajos, sapinkātajos matos sēdēja mazs zaļi-lillā velnēns ar palielu koka āmuru rokās. Pamanījis Sūzenu, viņš laipni tai pamāja.
-         Ak, dievs...
-         Ei, tu... tu... – Sūzena no pārsteiguma pat lāga parunāt nevarēja. – Tu ko dari?!
-         Tu mani strādāt mācīsi? – atcirta velnēns. – Iedot tev pāris reizes padauzīt?
-         Man? Ne par ko un nemūžam!
-         Lūk tā, visi tikai runāt gudri, - nosprauslājās velnēns. – Bet kā strādāt, tā neviena.
-         Viņš ir. Daļa no. Vienošanās, - paskaidroja jauneklis.
-         Dzirdēji? – lepni teica velnēns. – Paturēsi āmuru, kamēr es apsmērēšu viņa mēli ar dzeltenu aplikumu?
-         Škic!
Sūzena mēģināja notvert velnēnu, taču tas veikli izvairījās, un, joprojām sažņaudzis rokās āmuru, pārlēca no jaunekļa pakauša uz tuvāko kolonnu.
-         Es esmu daļa no vienošanās! – viņš spiedza. – Lūk, kas es esmu!
Jauneklis sakampa galvu rokās.
-         Ak, dievs, cik man ir slikti. Tev ledus nav?
Tikko viņš izrunāja šis vārdus, Tornis sagruva. Iespējams, ka dažas vienošanās ir stiprākas par fizikas likumiem.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />