Ak ak un ak pie pirmdienas!
Ļoti dziļā naktī vai ļoti agrā svētdienas rītā viņš, ar degunu kaut kur man starp lāpstiņām, pēkšņi kaut ko ieteicās savā steidzīgajā Glāzgovas akcentā. "What?" man nācās atjautāt. "Man patīk, ka tu esi tik bezrūpīga".
Es? Bezrūpīga? Kā cilvēks, kas pēdējos septiņus gadus ir pavadījis, cīnoties par izdzīvošanu, īres samaksāšanu, nepamatoti daudzu apsolījumu izpildīšanu, prātā nesajukšanu? Lai gan, no otras puses, kopš man ir šis darbs un pietiekoši daudz laika sev un citiem, iespējams, ka esmu ar' palikusi bezrūpīga - par ko man raizēties?
Svētdienu pavadīju, iedziļinoties lietās, ko pārējie atzīst par raižu vērtām - nu jā, stikla galdiņa saskrāpēšana ar picas nazi mani neuztrauktu, krūšu palielināšanas operācijas arī nē, intrigas man nav vajadzīgas, jo vairums apkārtesošo mani visnotaļ atzīst par ekspertu manā jomā, triki ar to, kā kādu piespiest rīkoties man pa prātam man nekad nav padevušies :) Secinājums - salīdzinājumā ar vidusšķiras rietumeiropieti es patiešam varētu būt bezrūpīga:)
Aprīlis solās būt lielisks - Lieldienās braukšu izpētīt Skotiju, un tad ar Oksfordas laika draudzeni - uz Andalūziju, bet vēl līdz tam gaidāms tik daudz foršu, pilnu, saulainu un mazāksaulainu dienu, ka prātā var sajukt!