britain's got talent
nezinu, ko tieši es izdarīju vai neizdarīju pareizi vai nepareizi, bet lietas vakar iegrozījās tā, ka brīdī, kad, pirmajai gaismiņai svīstot, ar savu maģisko karti rokās devos pie letes, jo beidzot biju nobriedusi pārtraukt operāciju "corona", slēgt rēķinu un doties mājās, pēc neilgas un ne visai jēgpilnas vārdu apmaiņas cienījamā bārmene, balss intensitātei stipri vien pārsniedzot tik vēlā stundā atļautos decibelus un acīm gailot teju pārpasaulīgā niknumā, savam cīņu biedram, kurš gan vietējā mēroga militārajā hierarhijā ieņem augstāku rangu, bet izrādes apstulbināts, šķiet, uz mirkli bija zaudējis pēdējās spriestspējas paliekas, izkliedza pavēli "man vienalga, raksti uz mana rēķina!" kaut pēc šī brīnumainā verdikta pasludināšanas pati vainiece raitā solī pameta dotās koplietošanas telpas, šo vareno vārdu atbalss vēl krietnu brīdi turpināja dārdēt sasmakušajā bāra pustumsā, uztrencot no miega ikvienu zirneklīti, ikvienu putekļu ērcīti un nolīstot pār kaktā sakrautajām alus mucām, pār galdiem, krēsliem un visiem klātesošajiem dzērājiem kā tāda pestīšanas gaisma, tā teikt, lai labā rokā tomēr zinātu, ko dara kreisā - "uz mana rēķina! uz mana rēķina!" - jā, šie vārdi, ak, šie dusmu pilnie grēku atlaišanas vārdi, tie pavadīja un balstīja mani arī teju pārlieku sarežģītajā multitāskingā, ko citā situācijā varētu dēvēt par velopastaigu virzienā "mājas".