Dzintara šefa muldēšana par to, ka Latvijā no PSRS mantotās rūpniecības jaudas iznīcināja mērķtiecīgi, nevar neizsaukt smaidu. Protams, jā -- Rietumeiropa negribēja redzēt konkurentus, tomēr par kādu konkurenci (zinātniskā un inovatīvā plāksnē) var būt runa, ja VEF savu mobilā telefona prototipu kastes lielumā izstrādāja tad, kad jau Rīgas ielās parādījās rokā pārnēsājami mobilie telefoni? Par kādu konkurenci varēja būt runa, ja Radiotehnika strādāja ar Ķīnas / Japānas detaļām -- proti, uzņēmums pasaules tirgū kustēja ar tādu pašu ātrumu kā citi necilie konkurenti. Kā gan var runāt par mērķtiecīgu iznīcināšanu, ja patiesībā tas bija mulsums, kad pēkšņi pazuda iepriekš ieplānotie piegādnieki un garantētie preces noieta tirgi? Drīzāk tā bija neprasme strādāt jaunos, nežēlīgos apstākļos. Varēja taču paņemt ārzemju investoru un iedot viņam 49% uzņēmuma akciju - un tad vai nu valsts vismaz nopelnītu (ja investors apzināti aizvestu vietējo uzņēmumu līdz bankrotam) vai arī būtu stingrākas izaugsmes perspektīvas. Un, protams, nevajag aizmirst atsevišķu kretīnu vēlmi iedzīvoties no uzņēmumu daļu pārdošanas daudz dārgāk nekā bija to patiesā vērtība. Ja nu tomēr mēs alkstam pēc "saglabātās rūpniecības laikiem", tad atklāti sakot tā negarantē neko. Var paskatīties pāri robežstabiņiem baķkas sētā -- cik tur miljardus jau nav salējusi iekšā Krievija un citi aizdevēji, lai sapnis "par spēcīgo rūpniecību" strauji neietu endšpīla fāzē.