| Stabu 10 |
[Jul. 7th, 2009|12:20 am] |
Es atkal sarūgu. Jo, redziet Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola ir ierīkota bijušajā Rīgas Modes ražotnē. Proti, cehos, kuros skanēja desmiti un desmiti milzīgu trikotāžas adāmmašīnu, šujmašīnu, spolētāju un piegriežamo nažu, kur mazas sievietītes strādniecītes saklaigājās savā starpā līdz balss zudumam, sacītajam izgaistot mašīnu dunoņā. Un kad dienas laikā paa milzigajiem logiem iespīdēja cehos gaisma!!!! Un ziemas vakaros simtiem dienasgaismas garo spildžu!!!! Koka skapīši ar šķīstošās kafijas burciņām. Tur mēs bērnībā pavadījām savas dienas. Zagām gumiju, kas noliktavā glabājās milllzīgos ruļļos, lai lēkātu pēcāk ar biedrenēm sētā vai skolas gaiteņos gumijas, izvazājām gāzmaskas, kas tur mētājās visos kaktos un neticama apjoma diegu spoles, lēkājām un rakāmies iekšā krāsainajos trikotāžas atgriezumos un skraidelējām pa kāpnēm, kas nebeidzami oda pēc pēlējuma, rūpniecības putekļiem un aukstiem cigarešu dūmiem. Un visam pāri tā industriālā skaņa, tūkstoškārt iespārdošāka par visiem Ligeti metronomiem un Raiha differnet treiniem.
Nekāda mūzikas vidusskola could ever compete with this |
|
|
| Comments: |
Tak es gandrīz apraudājos, kad par 'iesim palēkāt gumijas' atcerējos, sentiments ne pa jokam parāva. Bet tās kafijas pieminēšana, respektīvi, kāda sadzīviskā faktora pieminēšana blakus industriālajiem iespaidiem, manuprāt, lieliski papildina jau tā iespaidīgo aprakstu par tiem laikiem. Iespaidīgi un forši uzrakstīts.
tieshaam tik kolosaali uzraxtiits, ka visu sadzirdeeju
mana mamma tur strādāja
un viņas draudzenes arī | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}