es vairs nejūtos vainīga, ka no māsas telefona pasūtu sev statistiku draudzīgi oranžajā portālā. es vispār vairs nejūtos vainīga par neko. meib kaut kādā mistiskā paš-transformācijas veidā sāk taisnoties manas sadragātās bērnības matrices un iedzītā vainas sajūta. nez, bet liekas, ka , lai arī kas tas nebūtu, tas viss iet uz pilnīgu vienaldzību. un tas atkal arī nav labi.


balanss? kur tas ir?