epif
Ne zīmes, ne vārda, ne formulas, ne šifra, ka te aprakta vesela dzīve, vesela enciklopēdija! Sēro mājās, mīļo māt! Bet te uzliec uz kapa sava dēla zvaigzni! Viņam taču bija tāda. Uzliec uz kapa viņa prieka kliedzienu. Viņam taču bija tāds!
Tas juta dziļi, un tas juta stipri. Tam bija skaista seja, un tam bija skaista sirds. Tas dzīvē skaisti runāja, uzliec tam pieminekli, kas līdzīgs katedrai, vai pieminekli, kas ir viena atplesta mute, lai tajā var pielūdzēji nolikt savus vainagus un ziedus.
Es tevi saprotu sieva. Viņš bija tavs vīrs. Un tas bija vienīgais viņa dzīves attaisnojums. Es zinu, tu nevari ierakstīt aukstā akmenī - tās tirpas no viņa pieskāriena, to gādību par tavām dienām tas viss ir netverami aizgājis, izzudis, nepierādāms. Bet varbūt lai paliek tavi atspulgi melnajā plāksnē - no jaunības spožajām acīm līdz viņa nāves dienas izmisumam tavā vaigā. Mīlestība ir vislielākā vērtība pāri atomzinātnei un astronomijai, un to visgrūtāk atstāt, perādīt, iešifrēt. Tai nav savas zīmes. Tā ir par lielu jebkurai zīmei un visām zīmēm.