Zinātne
Dzejolis "Zinātne". Oktobris 2005

---

Ir uzskats, ka ir jāmācās no dzimšanas līdz nāvei
Ir arī doma, ka, ja izglītojas, gudrāks kļūst,
Kas zinātnieks tapis, tas tiek skaļi slavēts,
Par to, ka zina daudz un plaši runās plūst.

Par sabiedrības māti varam dēvēt zinātni,
Jo visu pasauli tā radījusi tādu, kāda ir.
Un tāpēc brīnums nav, ka mūsu zemi, mūsu dzimteni
Tik daudzas nelaimes skarušas ir.

Tik ļoti šķelta mūsu māte zinātne ir kļuvusi,
Gluži kā koks, kam zari nost no stumbra nolauzti.
Šie zari dzīvi vēl, bet dvēsele tiem izgaisusi,
Trūkst ūdens zariem, ziedi zaros vīst.

Koks žūst un nebūs nekad augļu kokam,
Jo koka saimnieki šo koku nepareizi kopa,
Pavisam aizmirsa, ka augļi brīnumkokam,
Aug tikai tad, kad visi zari kopā.

Bet koka saimnieki vairs negrib strādāt kopā,
Katrs saimnieks sev atsevišķu zaru vēlas,
Jo nespēj sadalīt tie ražu savā starpā,
Tiek zari lauzti, cirsti, baļķi vien tik veļas.
...

Saimniekiem baļķus nevajag,
Aizsūta pāri jūrai.
Rokās tur katrs savu zaru,
Aizvien ražu gaida sūri.