Santa Ruksuss. T.Pratčets

Sūzena stāvēja pie kamīna.
Nebija jau tā, ka viņa neciestu Nāvi. Nāve kā personība, nevis dzīves beigas, viņai tīri labi patika. Tādā mazliet dīvainā veidā.
Bet tomēr...
Doma, ka Drūmais Pļāvējs liek dāvanas cūkassvētku zeķēs, šķita pilnīgi absurda, lai kā arī viņa centās to pieņemt. Tad jau tik pat labi var iztēloties, kā Nelabais aizvieto zobu feju. O jā... Nelabais... Kariesa būtu vairāk kā vajag...
No otras puses, ja tā godīgi padomā - cik perversam ir jābūt prātam, lai naktīs lodātu pa bērnu guļamistabām?
Protams, uz Santa Ruksusu tas it kā neattiecas, bet...
No cūkassvētku koka puses atskanēja šķindoņa.
Krauklis lēnām atvirzījās no stikla bumbiņas lauskām.
-         Piedod, - viņš murmināja. – Sugai raksturīga reakcija. Saproti... apaļš, mirdzošs... nekā nevaru atturēties, neieknābis
-         Šokolādes monētas ir paredzētas bērniem!
-         PĪK? – precizēja Žurku Nāve, atkāpjoties no spīdīgajiem aplīšiem.
-         Kāpēc viņš to dara?
-         PĪK.
-         Tu Arī nezini?
-         PĪK.
-         Vai ir notikusi kāda nelaime? Varbūt viņš ir kaut ko nodarījis īstajam Santa Ruksusam?
-         PĪK.
-         Kāpēc viņš neko negrib teikt?
-         PĪK.
-         Nu paldies. Tu man ļoti daudz palīdzēji.
Viņiem aiz muguras kaut kas nostrinkšķēja. Sūzena strauji pagriezās un ieraudzīja, kā krauklis noplēš sarkano ietinamo papīru vienai no dāvanām.
-         Tūliņ pat izbeidz!
Krauklis vainīgi uz viņu pašķielēja.
-         Es tikai bišķiņ, mazu gabaliņu... – viņš teica. – Neviens pat nepamanīs.
-         Kam tev tas vajadzīgs?
-         Mūs pievilina spilgtas krāsas. Automātiska reakcija.
-         Spilgtas krāsas pievilina kovārņus!
-         Nolāpīts! Tiešām?
-         PĪK, - apliecināja Žurku Nāve.
-         Paskat tik, tu izrādās esi vēl arī ornitologs! – īgņojās krauklis.
Sūzena apsēdās un izstiepa roku.
Žurku Nāve uzlēca viņai uz plaukstas. Viņa juta, ka tā nadziņi kā sīkas adatiņas skrāpē ādu.
Tas viss ļoti līdzinājās ievadam kādai salkanai dziesmiņai, ko dzied Skaistā Jaunuve un Zilais Putniņš.
Vai gandrīz līdzinājās.
Katrā ziņā dažas detaļas saskanēja. Tikai šādās izrādēs publika, kas jaunāka par sešpadsmit gadiem, netiek ielaista.
-         Viņam kaut kas nav kārtībā ar galvu?
-         PĪK, - Žurku Nāve paraustīja plecus.
-         Tas taču varēja gadīties. Viņš tomēr ir ļoti vecs, un savā dzīvē pieredzējis visādas nepatīkamas lietas...
-         PĪK.
-         Visas pasaules nelaimes, - iztulkoja krauklis.
-         Es sapratu, - Sūzena atteica.
Viņai bija šādas spējas. Varbūt viņa nesaprata katru žurka teikto vārdu, taču kopējo jēgu spēja uztvert.
-         Ir noticis kaut kas pavisam slikts un viņš nevēlas man to stāstīt? – jautāja Sūzena.
Šis pieņēmums viņu aizkaitināja jo vairāk.
-         Un kur gan bez Alberta, - viņa piemetināja.
„Tūkstoši, miljoni gadu strādāt vienu un to pašu darbu... – sprieda Sūzena. – Turklāt, ne to patīkamāko. Ne vienmēr uz viņpasauli dodas jauki večuki un večiņas Un ne vienmēr aiz vecuma Šādos apstākļos jau jebkurš salūztu...”
Taču kādam tas ir jādara. Sūzena tūliņ atcerējās Tvīlas un Gaveina vecmāmiņu. Reiz viņa paziņoja, ka patiesībā ir Krullas imperatore, un kopš tā laika atteicās vilkt mugurā jebkādu apģērbu.
Sūzena bija pietiekoši saprātīga, lai saprastu: frāze „kādam tas ir jādara” patiesībā neko nenozīmē. Cilvēki, kas to mēdz izrunāt, parasti nekad nepiebilst: „... un šis kāds esmu es.” Tomēr arī bezdarbībā nedrīkst nīkt. Un īpašas izvēles nav. Kādas gan īpašas, vispār nekādas nav. Ir tikai Sūzena.
Tvīlas un Gaveina vecmāmiņa šobrīd dzīvoja privātā klīnikā Kvirmā jūras krastā. Taču attiecībā uz Nāvi šis variants nederēja. Visi pārējie pacienti muktu neatskatīdamies.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />