Kam esmu trū ticējusi, kam ne pārāk mediju un kultūrkoda iepaidā.

1)Reāli jaunībā esmu ticējusi atmodas demokrātu propagandai, ka latvijas ierindas iedzīvotāji spēj pašorganizēties un koriģēt politiskos procesus, par ko man ir kauns. Kā totāla idiote ticēju visai tai "tautas kalpu" retorikai utml. Pat, ja tas bija jaunības naivums, vienalga kauns.

2)Reliģija/kristietība - Rakstiem neesmu ticējusi Burtiski apzinātā vecumā nekad, varbūt tikai simboliski līdz kādai klasei 5. Visām fiziskajām augšāmcelšanām, otrreizējām atnākšanām, reālai ellei un debesīm pēcnāves dzīvē. Jūdkristīgais man vienmēr radīja pārāk lielu asociāciju ar eposu un leģendu kā lieteratūras žanru ar politisku nokrāsu. Par to man nav ne kauns, ne lepnums.

3)Jaunībā tiešām jutu dziļu sāpi par latviešu deportācijām, dziļi nīdu psr un viss klasiskais koferis, ko toreiz bija modē just katram "Latvietim". Tās bija tīras emocijas un tas ir saprotami - arī par to man nav ne kauns, ne lepnums - tas ir dabiski un instinktīvi.

4)Nekad nav bijusi nepatika pret krieviem latvijā, ko kultivē nacionālie, pat tiem, kas uzliek uz latviešiem un lv valodu. Laikam tāpēc, ka dziļi apziņā es zināju, ka latvija ir mākslīgs veidojums, nav Reāli suverēns, pārāk maziņš un tāpat lemts mūžīgai ceļošanai no eiropas paspārnes,tad krievijas, atkal eiropas, atkal krievijas. Par šo man nav kauns.

5)Feminisma propaganda mani nekad nav cepījusi pa dzīvo. Jo vienmēr esmu jutusi, ka ir principiāla atšķirība start jēdzieniem siev./vīr līdztiesība (ir ok) un līdzvērtība (nav taisnība). Šo līniju liecu pat tad, kad reti kurš vīrietis skaļi uzdrīkstējās teikt kaut ko klaji "seksisku" (ap 2000-o bija pat tāds kā trends sievietes glorificēt, bet vīriešus zīmēt kā vājus, tizlus, pat pastulbus utt., zem kā pat daudzi vīrieši pat bija gatavi parakstīties).

6)Nacisms man simpatizēja periodiski. Pārsvarā kā pretreakcijas. Nekaunos.

7)Politkorektums. Tad, kad tas bija modē, ignorēju to. Ne apzināti, bet no dabas, jo man nav filtru - ko redzu, to saku. Ne lepojos, ne kaunos. Neitrāli.

8)Latvija ES. Biju par, jo gribēju, lai latvija nedaudz paceļas sadzīves komforta ziņā, estētiski un ekonomiski. Toties paralēli bija kauns par to, ka latvieši ES centros ir melnstrādnieki. Un māca šaubas, ka latvija noturēsies un pārāk neizsaimniekos fondu naudu. Ceru, ka es beigšos ātrāk, nekā piedzīvošu sliktāko scenāriju piepildīšanos kā sekas šim. Par šo ir tikai skumji.

9)Ģimenes vērtības. Kā nenomirt vienam, nekas labāks nav izdomāts, bet tā kā ģimenes vērtību skaļākie aģitatori un ideologi vienmēr ir bijuši elites alfa homoseksuāļi, vienmēr ir bijusi liela skepse pret šo politiskās manipulācijas saukli "ģimenes vērtības". Skan skaisti, bet tuvplānā...labāk nomirt jaunam. Nekaunos.

10)Bēgļu jautājums pagaidām nav nodefinēts viennozīmīgi, bēgļu iepludināšana un velkomēšana manuprāt radīta jauno vēlēšanu viļņa projektu apkalpošanai, ar nolūku radīt jaunu politiskā populisma kontentu vienam mērķim - skaldi un valdi. Ikdienā par bēgļiem nedomāju.

Latvijas kā valsts liktenis mani rūp tikai sentimentāli, ne reāli. Nekaunos. Resp., vienīgais par ko kauns, ka ticēju demokrātijai reāli, nevis tikai kā deklarācijai.