kopš manā kabinetā ir ievākušies loreta b un haralds b (viņi nav vīrs un sieva), tur ir sācis smirdēt pēc kaķu čurām, bet bb ir mani labākie draugi, jo, nebūtu viņu, es tur dzīvotu 100 gadu un nemaz neuzzinātu, ka griestos ir lūka, pa kuru uzrāpties uz jumtu. nepamanītu arī to, ka radiatoram ir piecirsts klāt dēlis, gaylord. dēli izmetīsim, sienas nokrāsosim, izšaudīsimies ar līmes pisķiku un izskatīsimies labi. kad ar antoniju vienojāmies, ka mani ir jāliek kopā ar gudrām puikām, saliku kājas somā, dzelteno lietussargu kļūmīgi atstāju skapī un gāju pie ritas caunes. rita caune ir sieviete, kas 50 gadu vecumā sākusi jaunu dzīvi un izskatās ļoti, ļoti labi. rita bija ļoti priecīga, es biju ļoti priecīga, maēķa arī bija, murrāja kā traka, tikai dažkārt centās man pārkost rīkli. beigās es pastāstīju ritai, ka diva naktis pēc kārtas sapnī runājos ar vectētiņu, kurš nomira pirms septiņiem gadiem, labi apzinādamās, ka tas ir sapnis. rita vien ieteica neiet nekur līdzi, un es aizgāju mājās un paliku slapja. ne jau tāpēc, ka sasvīdu, klausoties postpopu. bet tāpēc, ka lija lietus