es pievelkos un atgrūžos pēc sev nesaprotamiem principiem, kas paši zin labāk, ko man vajag, kam ir tieksme būt tādiem svētulīgiem moralizētājiem, ierādīt īsto vietu utt. un sirds arī klausa, saka: o, jā, es tagad gribu mīlēt, vai tad ne? tā dzīvo savā iedomu pasaulē un iemīlās abstraktos tēlos, kas dažreiz mēdz būt pašas radīti, tas kaut kā tā stulbi

vai arī tā ir tikai kompensācija par nokavētiem dedlainiem un pārlieku, muļķīgu stresu? jo vairāk sirdsapziņas pārmetumu, jo tie vājina, jo tie padara tādu sērīgu un gaudulīgu, un tad gribās otra satvērienu, tādu stipru tvērienu, varbūt ne kaut ko tik banālu kā papliķēšanu pa muguru, bet tādu tuvības sajūtu, siltu mājas (mammas?) sajūtu, kurā ķermeņi paši sarunājas un prāts var atslābt, tā ir tāda ūdenskrituma sajūta, zvaigšņu klusuma sajūta, kas karsoni no galvas nolaiž lejā uz kājām, mirklis otra rokās, nu, ne jau vienkārši rokās... 

vai varbūt tas ir tikai vitamīnu trūkums, no kura izriet pavasara bālums un skumjas. 
vai varbūt tas ir pa īstam. šķitums arī ir tāda jocīga lieta - es piemēram neaceros, kā pagāja oktobris un kas notika novembrī, un man tiešām šķiet, ka tie nemaz tā arī nepagāja, bet vēl turpinās, tā kā septembra taustekļi, vēl ir 10. oktobris, pulkstens, protams, 16:16 vai kaut kā tā, un novembris vēl tikai būs, bet ziemassvētki (vai ne?) bija septembrī - bet, nu, ir tā, ir ir! - i say i need your lovin need your lovin baby