Garastāvoklis:	weird
Mūzika:	Baxter - Television

Pat apokalipse nav dramatiska.
Reizēm es mēdzu būt tik maiga un jūtīga, ka viss svešais man sagādā ciešanas un noveda līdz asarām. Tad atkal es klusu staroju savā vientuļajā laimē, un, kas mani redzēja tādos brīžos, tas juta, cik grūti ir šai meitenei kaut ko sniegt vai kaut ko nozīmēt. Reizēm Tev šķita, ka es Tevi mīlu, reizēm, ka es nemīlu nevienu, ka esmu vienlīdz maiga un draudzīga pret visiem, ka man vairāk nekas no pasaules nav vajadzīgs, kā vien tas, lai visi liktu mani mierā. Tā ir. Es jūtu un atceros. Kapēc tad esmu tik nelaimīga?
Kas manī ir tik pretīgs, tik slikts, ka kārtējo reizi tieku mesta ārā no vietas, kuru jau 12 gadus biju pieradināta saukt par mājām? Varbūt tapēc, ka šeit esmu drausmīgi skarba. Es nevaru sacīt, ka justos atvieglota vai apmie­rināt, kad man jādodas prom; gluži pretēji, esmu satriekta. Vienīgi mērķis ir sasniegts: es zinu, ko gribēju uzzināt; saprotu visu, kas ar mani noticis kopš janvāra. Nelabums nav mani atstājis, un es neticu, ka tas mani tik drīz pa­metīs; bet es to vairs neuztveru kā ciešanas, tā vairs nav slimība vai pārejoša krīze: tā esmu es.
Kur ir mani dvēseļu uzšķērdēji?