Kurā brīdī mēs kļuvām par pieaugušajiem, kas velk līdzi savas dzīves kā gliemežmājiņas (?). Visu to, kas ir, un arī to, kā nav kā istabu, kurā vienmēr nenovēršami jāatgriežas. Vakar biju Cēsīs jau otro reizi šogad un domāju par to, ka mazpilsēta mani apbur. Ka varbūt es kādreiz saņemtu drosmi un vienkārši pārceltos uz tamlīdzīgu vietu, sāktu jaunu dzīvi. Būt Rīgas tuvumā nenozīmē neko. Būt šīs visu iespēju iztukšojošās artērijas tuvumā nozīmē vēl pastiprinātāk izjust savu vientulību un nesaistību ar citiem cilvēkiem, patiesas intīmas saskarsmes iespēju trūkumu. Un kaut kādā brīdī dzīve no tiesas liekas iegājusi nenovēršamās sliedēs. Tu esi tas, kas esi, tu vienmēr esi tikai tas, kas esi. Un tas jau visu arī izsaka par mani — tas, ka radniecīgu dvēseli atrodu pastkaršu vēstuļdraugā no Čehijas, bet dzīvē baidos no kārtējām brīvdienām. Labāk kā pagājušonedēļ — doties nogurdinošā izbraukumā tieši pirms komandējuma, nostaigāties pa dabas takām līdz bezspēkam un beigās pie ugunskura dzert stipro alkoholu ar padzīvojušu biškopi un mazliet mazāk padzīvojušu žurnālistu, kurš ieteica man izmantot minetu karjeras izaugsmes iespēju nodrošināšanai, apreibināties, braukt mājās un iet gulēt ar pieveikta laika sajūtu. Jā, lūk, manas dzīves spožums un posts, brīnišķīgums un bezcerība, viss sajaucies kopā. Kā šī rudens depresija/dzīvesprieks, zemākie un augstākie punkti, kurus sasniedzu pamīšus. Jebkurā brīdī var uznākt izmisums un svētlaime.